Tradīcija (latīniski traditio – nodošana), paražas nodošanas veids, kam raksturīga īpaša noturība un cilvēku pūliņi saglabāt nemainīgas, no iepriekšējām paaudzēm mantotas uzvedības formas. Tradīcijas raksturo saudzīga izturēšanās pret agrāk izveidojušos dzīves veidu kā pret pagātnes kultūras mantojumu; uzmanība ne tikai pret uzvedības saturu, bet arī pret tās ārējām izpausmēm un stilu, kā rezultātā uzvedības ārējā forma kļūst sevišķi noturīga. Gadījumos, kad šī forma tiek stingri kanonizēta un sāk dominēt pār cilvēku uzvedības saturu. Tradīcijas kļūst par ceremoniju, pārvēršas rituālā. Sabiedrībā vai kolektīvā izveidojušās tradīcijas, atspoguļodamas sabiedrības eksistences objektīvos apstākļus, pauž sabiedriskās dzīves pētniecību un nostiprina tās visstabilākos momentus. Tradīcijas ( nacionālās kultūras, sadzīves, reizēm runā pat par sabiedriski politiskajām tradīcijām) pilda progresīvas funkcijas tikmēr, kamēr tās atbilst vēsturiskajām vajadzībām. Tās kļūst par sabiedrības attīstības bremzētājām, kad kultūrvidē savu laiku pārdzīvojušu dzīvesveidu.
[ 1., 248.-429.]
Tradīcija ir iedibinātas paražas, ieražas un ticējumi, kas pāriet no paaudzes paaudzē. Sākotnēji par tradīcijām runāja agrīnie kristīgie teologi, kas šādi sauca galvenos ticējumus, kuri jāmāca jaunajiem kristiešiem. Daudzas tradīcijas respektē gluži vienkārši tāpēc, ka tās jau sen pastāv un tādejādi iemantojušas autoritāti. Parasti tradīcijas atspoguļo normu, tāpēc sevišķi par tām jūsmo konservatīvie, turpretī radikāļi tās nievā kā pārmaiņu kavētājus. Īstenībā tikai pavisam iesīkstējusi pārliecība nesaskata, ka tradīcijas to saglabāšanas un tālāknodošanas procesā attīstās un pastāvīgi bagātinās ar jauniem elementiem, un tikai visgalējākās revolūcijas ir mēģinājušas saraut visas saites ar pagātni.
[ 2., 529.]
…