Kurināmais un kurtuves

Par kurināmo sauc siltuma iegūšanai derīgus, galvenokārt organiskas izcelsmes cietus, šķidrus un gāzveida ogļūdeņražus un oglekļa savienojumus. Izšķir dabisko- zemes dzīlēs iegūto un mākslīgo kurināmo, ko iegūst ķīmiski vai mehāniski apstrādājot dabisko kurināmo.
Latvijā pieejamie kurināmā veidi ir cietais kurināmais, dabasgāze, granulas, sašķidrinātā gāze, dīzeļdegviela, elektrība, kā arī ogles, mazuts, kūdra, destilāts un slānekļa eļļa.
Vēl joprojām centralizētajā siltumapgādē plaši izmanto mazutu (2001.gadā -70 % no kopējā apjoma), ogles, kūdru, dīzeļdegvielu un citu fosilo kurināmo. Kā pozitīva iezīme ir redzama koksnes kā vietējā un reģeneratīvā kurināmā izmantošanas pieaugums siltuma ražošanai. Koksni kā kurināmo izmanto malkas, koksnes šķeldas, skaidu, granulu un brikešu veidā. Tomēr ņemot vērā ikgadējos Latvijas mežizstrādes apjomus, vēl arvien koksnes, īpaši koksnes atkritumu, izmantošanas līmenis siltuma ražošanai ir nepietiekams. [1]
Latvijā ir apmēram 20 granulu ražotnes, kas lielāko savas produkcijas daļu eksportē uz ārvalstīm. Situācija ir neloģiska, jo izvedam valsts enerģijas resursu, tajā pašā laikā maksājot lielas summas gāzes un naftas iepirkšanai no Krievijas…