Secinājumi
Sociālās aprūpes iestādē dzīvojošiem veciem ļaudīm emocionālās vajadzības tas ir- mīlestības no līdzcilvēkiem, uzmanības, iejūtīgas attieksmes, viņuprāt, ir apmierinātas. Mīlestību un sapratni viņi rod ticībā, kontaktējoties ar reliģisko konfesiju pārstāvjiem. Ar anketēšanas palīdzību var redzēt, ka lielākā daļa vecie ļaudis nevēlās, ja būtu iespēja, saņemt palīdzību savas dienas organizēšanā vai uzticības personu. Vecie ļaudis nav ieinteresēti nodarbināšanā, kaut arī iespējas ir dažādas, ko organizē pansionātā. Gadījuma vēsture un novērošana atspoguļo, ka vecie ļaudis ir katrs ar savām vecuma demensēm un ļoti dažādi. Tāpēc arī uzskati un vajadzības šeit ir dažādas. Uzskatot, ka visas vajadzības tiek apmierinātas pavadot savas dzīves lielāko daļu savā istabiņā, lasot presi un skatoties TV un gaidot ēdienreizes. Šī daļa nav ieinteresēta, mainīt savu ikdienu, jo pēc viņu uzskatiem, viņiem ir pietiekoši viss nepieciešamais. Taču ir vērts censties otras daļas dēļ, kas apmeklē pasākumus, teātrus un ir atsaucīgi uz pastaigām, kas vēlās savu ikdienu padarīt savādāku. Un trešā daļa, kas varbūt vēlās, taču nespēj, jo ir „guļošie”. Lai gan anketēšana parāda, ka dominējošai daļai nav nepieciešams ne uzticības persona, ne arī laika organizētājs, pēc sarunām anketēšanas laikā un gadījuma vēstures, novērošanas, es secinu, ka emocionālās vajadzības nav apmierinātas, īpaši ja mēs tās saistām ar Maslova vajadzību struktūru, jo šīs vajadzības, ko vecie ļaudis uzskata par kaut ko vairāk, nekā pamatvajadzībām, vien tās pašas fizioloģiskās pamatvajadzības ir. …