Rietumu socioloģijā 60. gadu vidū kvantitatīvo pētījumu izmantošana sasniedza savu kalngali. Pēc dažiem aprēķiniem 90% vadošo socioloģisko žurnālu publikācijas balstījās uz kvantitatīvo metožu analīzes. Ar laiku kvantitatīvās metodes tika pakļautas kritikai, pirmkārt no metodoloģijas skata punkta. Sociologi bija vīlušies makrosocioloģijas teoriju spējās izskaidrot sociālo parādību un procesu cilvēcisko būtību. Tāpēc sociologi sāka pievērsties mikrosocioloģijas līmenim, lai izskaidrot sociālās parādības. [5] Lai tuvāk piekļūtu indivīdu personiskajām domām un interpretējumiem, jāizmanto ietvertā novērošana un nestandartizētas, brīvas intervijas, kuras mēdz uzskatīt par galvenajām kvalitatīvo pētījumu metodēm. [1]
Eiropas un Amerikas antropologi kvalitatīvās pētījumu metodes izmantoja jau XIX gadsimta beigās. Amerikāņu socioloģijā tās kļuva populāras sakarā ar pētījumiem, ko veica “Čikāgas skola” – Čikāgas Universitātes sociologi. Plaši pazīstams ir Viljama Aizaka Tomasa un Floriana Vitolda Znaņecka darbs “Poļu zemnieks Eiropā un Amerikā”. Par klasisku kvalitatīvo pētījumu uzskata Viljama Fūta Vaita darbu “Ielu stūru sabiedrība”. Tā autors kādas ASV pilsētas graustu rajonā trīs gadus dzīvoja kopā ar itāļu emigrantiem, lai izpētītu viņu dzīvesveidu. [1]
Kvalitatīvo metožu piekritēji uzsver, ka, cilvēkus analizējot tikai pēc kvantitatīvajiem rādītājiem, pētniekam ir liegts viņus iepazīt personiski, izprast, kā viņi veido paši savus priekšstatus par apkārtējo pasauli. Metodes, ar kurām zinātnieks pēta cilvēkus, ietekmē viņa uztveri. [1] Tātad 60. gadu beigās radās interese par kvalitatīvajiem pētījumiem. Tas bija saistīts ar prasībām pēc tādas zinātnes, kas cilvēkam palīdzētu risināt viņa problēmas. Kvalitatīvās metodes guva atsaucību starp studentiem, izveidojās pat studentu kustība, kas mēģināja apstrīdēt visas autoritātes. Bija populāra sociālā pieeja tādā nozīmē, ka cilvēkiem ir jāpalīdz, jāsadarbojas ar viņiem. Populārs bija pētniecības veids, kas saistīts ar akciju, kad grib netikai pētīt, bet arī kaut ko pārveidot. Pētnieks iet pie cilvēkiem ne tikai tādēļ, lai apzinātu viņu situāciju, bet ar nolūku to mainīt, lai arī pētāmajam objektam darītu zināmu, kā pētnieks redz viņu situāciju. [3] …
