Labas ticības institūts civiltiesībās

Izpratne par labu ticības (bona fide) institūtu pastāvēja jau senajā Romā, no kurienes tas ir recipēts mūsdienu Eiropas privāttiesībās un vēstures gaitā nedaudz pārveidojies atbilstoši vajadzībām un izpratnei, kāda tā veidojās privattiesībām vēsturiski attīstoties. Rietumu tiesību lokā (Šveice, Vācija) izpratne par labas ticības institūtu ir attīstījusies – tam kļūstot par vispārēju tiesību principu1 un/vai ģenerālklauzulu. Latvijas privāttiesiskajā apgrozība tam ir būtiska vieta un nozīme. Autors ir izvēlējies „labu ticību” privattiešību normatīvi regulējošo normu sistēmā skatīt ne tikai kā principu vai ģenerālklauzulas, bet kā institūtu. Tas pamatojas uzskatā, kas izriet no tā apsvēruma, ka atsauce uz „labu ticību” ir sastopama vairāk kārt civillikumā, kā arī citos privāttiesības regulējošos normatīvajos aktos, un pieņēmumā, ka „laba ticība” ir saistīta ar citām ģeneralklauzulām, kas ietvertas privāttiesisko attiecību normatīvajos regulējumos, piemēram, labi tikumi, taisnīgs sadalījums, taisnības apziņa u.c.
Tomēr nepieciešams ir atzīmēt, ka Civillikuma 1. panta sekmīga piemērošana ir saistīta ar tā izmantošanu pušu tiesisko attiecību koriģēšanai tikai tajos gadījumos, kad pārējo tiesību normu piemērošana novestu pie tāda rezultāta, kas būtu atzīstams par absolūti netaisnīgu pret kādu no pusēm. Labas ticības princips nav vispārīgu taisnīgumu nodrošinošs priekšraksts, ja tas tiek lietots atrauti no pārējiem principiem un normām.…