Lāča tēls latviešu tautas dzīvnieku pasakās

Ievads.
Dzīvnieku pasakas latviešu mitoloģijā nav reta parādība. Tās zināmas katram jau no bērnības. Piemēram, pasaku par mazo meitenīti, kura apmaldās un nonāk lāču mājiņā, kur paēd no visām bļodiņām, paguļ katrā gultā un par labāko atzīst tieši mazā lācēna gultu. Latviešu tautas dzīvnieku pasakās zvēri personificēti un darbojas gluži kā cilvēki. Tas ļauj secināt, ka tie katrs sevī ietver kādu simbolu un nozīmi, ne vienmēr viennozīmīgu un vienmēr konstantu. Es izvēlējos pētīt lāča tēlu latviešu tautas dzīvnieku pasakās, jo daudzām tautām lācis daudz minēts folklorā, mitoloģijā bijis kā totēms. Vēlējos noskaidrot, kā senie latvieši attēlojuši lāci dzīvnieku pasakās.
Pasakas latviešu folklorā. Dzīvnieku pasakas.
Pasakas tāpat kā teikas pieder vienam no latviešu folkloras žanriem – vēstītāja folklora. Profesors P. Šmits grāmatas „Latviešu pasakas un teikas” ievadā raksta, ka strikta robeža starp pasakām un teikām novilkta tikai teorētiski, nevis praktiski. Viņš raksta, ka pasakām ļoti senas ir tikai to veidošanas sastāvdaļas, nevis veids, kā tās tiek stāstītas, turpretī teikas mēdz būt vienkāršākas, tām ir pasakām līdzīgi sižeti , tomēr tās jāatzīst par senākām.
Tāpat kā tautasdziesmām arī pasakām mēdz būt dažādi varianti, pat tām, kas nākušas no viena apgabala. Kā raksta P. Šmits, atsaucoties uz A. Ārnes izveidotajiem pasaku tipu pētījumiem, šādas pārmaiņas ir atkarīgas no noteiktiem domāšanas likumiem.…