Lielākā atšķirība, kas ir pamanāma, paņemot laikrakstus rokās, ir to izskats. „Padomju Jaunatne” ir melnbalts izdevums, kas drukāts uz nebalināta un raupja papīra. Ja arī nebūtu zināms šī izdevuma izdošanas datums, pēc šiem diviem rādītājiem būtu iespējams noteikt to, ka tas ir sens. Savukārt „Diena” ir krāsaina un drukāta uz balināta papīra. Šīs izskata atšķirības skaidrojamas ar tehnoloģiju attīstību, kas notikusi starp abu laikrakstu izdošanas datumiem. Kopš deviņdesmito gadu sākuma lappuses tiek maketētas uz datora. [1., 175.lpp.]
Formāts abiem izdevumiem ir atšķirīgs, „PJ” – A2; „Diena” – A3. Šajā ziņa „Diena” lasītājiem ir parocīgāka, to iespējams lasīt arī transportā. Tomēr ir dzirdēti atzinumi, ka lasot lielāka izmēra laikrakstu, lasītājs jūtas svarīgāks un inteliģentāks.
„Avīze ir vieglāk lasāma, ja to nepiepilda tikai pelēks teksts, bet ir atstāti brīvi laukumi, kur acīm ieskrieties un atpūsties.” [1., 177.lpp.] Paņemot rokās „PJ”, jāatzīst, ka, jau uz to paskatoties, nav vēlmes sākt lasīt, jo „acīm nav kur ieskrieties”. Iestājās apjukums – no kura gala sākt lasīt. Šajā apjukumā nepalīdz arī virsraksti, jo tie ir ļoti vispārīgi. (Virsraksti sīkāk tiks apskatīti 3. Nodaļā.) „Dienā” acis sākumā apstājas pie attēliem, tad pie attēla apraksta, un beidzot tiek pieņemts lēmums – lasīt vai nelasīt visu rakstu.
„Lielākā daļa lasītāju vispirms lappusē ievēro nevis virsrakstus, bet gan ilustrācijas, un no tām uzsāk lasīšanu.” [1., 174.lpp.] Šajā ziņā „PJ” ļoti atšķiras no „Dienas”, jo tajā publicēti tikai fotoattēli, kuriem lielākoties ir informatīva nozīme. …