Laima –likteņa dievība, kuras tiesības un pienākums ir lemt, likt, laist, vēlēt, rakstīt jaundzimušā mūžu, likteni. Cilvēka mūža licēja. No tās ir nācis laimes vārds. Pie Laimas ar lūgumiem parasti griežas kristībās, precības un kāzās; viņu piesauc kā aizstāvi pret līdzcilvēku pārestībām un sociālo netaisnību sērdieņu un ļauno valodu dziesmu ciklos un pasakās. Parasti antropomorfiska dievība. Latviešu folklorā tiek pieminētas trīs liktensdievības – Laima, Dēkla un Kārta, kuru vietā daudzviet ir stājusies tikai Laima.
Laima (arī leitiski Laima, Laime) ir bijusi seno baltu likteņa lēmēja, jeb ar tautas dziesmas vārdiem runājot: «mūža licēja». Rakstos par seno prūšu mītoloģiju gan tādas dievības nav, bet viņiem ir bijis personas vārds «Layme», īpašbas vārds «laeims», bagāts, un apstākļu vārds «laimiskai», bagātīgi. Pēc šādiem piemēriem var iedomāties, ka minētā likteņa dieviete būs bijusi arī prūšiem. Mūsu dziesmas, teikas, pasakas un māņi daudzina arī trīs laimas, kuras tautas dziesmas nosauc par Laimu, Dēklu un Kārtu. Trīs likteņa dievības ir bijušas arī senajiem grieķiem (moiras), romiešiem (parkas), ģermāņiem (nornes) un čechiem (sudičkas), kādēļ var vērot, ka rietumu Eiropā šīs trīs dievietes jau sen ir bijušas pazīstamas un ir varbūt mantotas jau no indoeiropiešu pirmtautas. Latviešu tautas dziesmās Laima bieži vien mainās ar Māru. Zem šīs Māras ietekmes Laimas nozīme ir stipri paplašinājusies Laima, Laimas māte, Laime, latviešu mitoloģijā galvenokārt likteņa dieviete. Līdzās Dieva Laima ir ievērojamākais tēls latviešu ticībā. Etimoloģiski Laimas vārdu saista gan ar lietuviešu lemti (“lemt”, “pareģot”), lemtis (“liktenis”), leminti (“svētīt”, “aplaimot”), gan ar senprūšu Laeims (“bagāts”), gan ar celmu “laist” (J.Endzelīns). Dainās minēta bārenītes laime, kalpa, bišu, govju, suņa, kaķa laime u.tml. grūti iedomāties tēlus, kas personificētu šīs dažādās laimes. Šeit laime nav domāta kā cilvēkos vai dzīvniekos mītošs spēks, kura efektivitāte nav atkarīga no tā nesēja, bet gan nosaka paša nesēja likteņus. Naktī Laima guļ zem pagalvja zaļa zīda palagā. Dažreiz teikts, ka tā uzturas pie sliekšņa, zem loga, akā vai kūtī zem sliktas.
…
