ievads
Svarīgu vietu latviešu mitoloģijā veido likteņa dievības. Pasaules tautu mitoloģijā sastopama ticība liktenim,kādu nolemj viena vai vairākas dievības.
Latviešu mitoloģijā minētas trīs likteņa lēmējas: Laima,Dēkla un Kārta .Pirmais uz to norāda H. Visendorfs apcerē par latviešu mitoloģijas dziesmām (1887.g.).
"Latvju dainās" Laima minēta apmēram 3100 tekstos. Laimas vārda sematikā ir divas galvenās līnijas:
1)priekšstats par veiksmi, labiem dzīves apstākļiem (laime, laimēties);
2) Laima - likteņa dievība, kuras tiesības un pienākums ir lemt, likt, laist, vēlēt, rakstīt jaundzimušā mūžu, likteni.
Pie Laimas ar lūgumiem griežas galvenokārt kristībās, precībās un kāzās. Laimu piesauc kā aizstāvi pret cilvēku pārestībām un sociālo netaisnīgu. Cilvēks tiecas pēc laimes, bet nezina, kas tā ir. Gadsimtu gaitā cilvēce ir centusies rezumēt un nodot nākošajām paaudzēm savas pārdomas par laimi. Tautasdziesmas, ticējumi, paražas daudz lielākā mērā satur intuitīvi iegūto dzīves gudrību.
Laimes būtība ir divējādība: laime un nelaime, laime pret nelaimi, laime pāriet nelaimē. Tikai attiecībā pret nelaimi atklājas laimes vērtība. Ja nav nelaimes, nav arī laimes .
Ticējumi, sakāmvārdi un parunas par laimi satur tipiskas mitoloģizētās domāšanas shēmas: šeit atpazīstam gan sakrālo skaitli "deviņi"(deviņi zirņi vienā pākstī nes laimi), gan divvārpu kā auglības un pasaules dualistiskās izpratnes simbolu.
Atpazīstam arī kreisās labās puses mitoloģizēto simboliku (laime, nodauzot kreiso kāju, uzvelkot drēbes uz uz kreiso pusi utt.)
Mitoloģiskie tēli nes laimi (čūskas apvalks, nasta), laimīgi ir iezīmētie, t.i., likteņa noskatītie- ar kārpiņām, īpašu apmatojumu utt.
Tautas dzīves gudrībā par laimi apkopotas gan ētiskas, estētiskas, kopdzīves, gan ari medicīniskas un psiholoģiskas atziņas. Tā ir ne tikai lasāmviela brīvam laika sprīdim, bet gan mūžos krāta bagātība, ko prātā vajadzētu paturēt katram, kas saglabājis sevī cilvēcību.
Laime- kas tu esi?
…