Nobeigums un secinājumi
Šī ideja, lozungs vai sauklis (daudz un dažādas šīs idejas apzīmēšanas versijas darba gaitā parādījās) “laissez-faire” ir izveidots uz tādu priekšnoteikumu pamatiem, ka: brīvā tirdzniecība un neregulētā ekonomiskā aktivitāte vairos ekonomisko attīstību stimulējot konkurētspējīgos uzņēmumus.
Tātad tirgus ir tas, kurš nodrošina ekonomikas pastāvēšanu. Savukārt politika ir tā, kas atrisina lielāko daļu ekonomiskās problēmas. Tomēr, visu darbu rezumējot, šis princips, it kā, liek valdībai rūpēties par monetāro stabilitāti, liekot tai nodrošināt pieņemto līgumu izpildi, kā arī aizsargāt īpašumus, noteikt tirdzniecībai zemas ievedmuitas un nodokļus, taču pārējā ekonomikas dzīve “jāatstāj” pašu cilvēku rokās. No tā var secināt acīm redzamo un arī apstiprināt izvirzīto hipotēzi: valstīs, kurās kaut daļēji tiek pielietots „laissez-faire” princips, lai nodrošinātu valsts ekonomikas izaugsmi un cilvēku vēlmes, jāatļauj, kaut vai daļēji, valstī ievest ārzemēs ražotās preces.
Sauklis „laissez-faire”, no vienas puses padara sabiedrību brīvāku, atļaujot pašai brīvajai tirdzniecībai „plūst savu gaitu” un „uzvarēt stiprākajam”. Taču no otras puses, ja zināms, ka politika un ekonomika ir divas nešķiramas lietas, tad valdībai nekas cits neatliek kā likt lietā savu varu, lai šo brīvo tirdzniecību nodrošinātu un saņemtu ieņēmumus, kas nepieciešami valsts funkcionēšanai (nodokļi, ievedmuitas u.c.). Jo, ja viss plūstu savā ritmā, tam būtu negatīvas sekas – valsts bankrots, jo tā nesaņemtu nekādu naudu no tirdzniecības, kas ir ļoti svarīgs faktors valsts pastāvēšanā, izaugsmē un turpmākajā attīstībā.
Rezultātā, šo ārzemju preču ienākšana valstī liek vietējiem ražotājiem savas preces ražot daudz lētāk un no otras puses ražot vairāk tādas lietas, ar kurām var konkurēt brīvajā tirgū un kuras var eksportēt. Sekojoši, brīva konkurence noteiktos apstākļos var ierobežot indivīda brīvību.
…
