Tīklu attīstības vēsture
Pakešu apstrādes sistēmas
Datortīklu rašanās ir datortehnoloģijas evolūcijas loģiskais rezultāts. Pirmie 50.gadu datori, lieli un dārgi, bija paredzēti ļoti nelielam skaitam lietotāju. Bieži šie monstri aizņēma veselas ēkas. Tadi datori nebija paredzēti lietotāja interaktīvai darbībai, bet tika izmantoti pakešu apstrādes režīmā. Pakešu apstrādes sistēmas parasti tika veidotas uz lieldatora (mainframe) bāzes, t.i. jaudīga un droša universālās nozīmes datora. Lietotāji gatavoja perfokartes, kuras saturēja programmu datus un komandas, un nodeva tās skaitļošanas centrā. Operātori ievadīja šīs kartes datorā, bet izdrukātus rezultātus lietotāji saņēma atpakaļ tikai nākošajā dienā. Tādā veidā viena nepareizi perforētā karte nozīmēja vismaz diennakts aizkavēšanos.
Protams, lietotājiem interaktīvais darba režīms, kurā laikā var no termināļa operatīvi vadīt savu datu apstrādes procesu, būtu daudz ērtāks. Bet tolaik lietotāju intereses ignorēja, jo pakešu režīms ir visefektīvākais datora veiktspējas izmantošanas režīms, tas ļauj izpildīt vienā laika vienībā vairāk lietotāju uzdevumu neka jebkurš cits režīms. Tātad, tajā laikā galvenais bija datora visdārgākās iekārtas, procesora, darbības efektivitāte, bet ne to izmantojošo specialistu darba efektivitāte.
Daudztermināļu sistēmas – tīkla prototips< br/>60.gadu sākumā, kad procesori kļuva lētāki, parādījās skaitļošanas procesa organizācijas jaunie paņēmieni, kuri atļāva ievērot lietotāju intereses. Sāka attīstīties interaktīvās daudztermināļu laikdales sistēmas. Tādās sistēmās datoru izmantoja uzreiz vairāki lietotāji. Katrs lietotājs saņēma savā rīcībā termināli, ar kura palīdzību viņš varēja uzturēt dialogu ar datoru. Pie tam datora reakcijas laiks bija pietiekami mazs, lai lietotājam būtu ne pārak manāms arī citu lietotāju paralēlais darbs ar datoru.
…
