Vārdu krājums vienmēr ir galvenais apguves mērķis jebkurai valodai. Valodas mācīšanai atvēlētais laiks un apjoms nosaka to, ka vardus lielākoties jāiemācās ārpus mācību laika.
Neapšaubāmi, neviens cits faktors neatstāj tik lielu iespaidu uz to, cik labi mēs pārvaldam valodu, kā vārdu un jedzienu krājumu apjoms. Prasmīgi rīkojoties ar šo krājumu, cilvēks var vairēt, niansēt un precizēt savas domas un to izklāstu.
Skolās galvenais uzdevums vārdu krājuma veidošanā ir rosināt skolniekus patstāvīgi mācīties jaunus vārdus un palīdzēt tiem apgūt, piemēram, lasīšanas un klausīšanās tehniku, lai tādā veidā skolēni varētu paplašināt savu vārdu krājumu 14.
Tiem skolēniem, kas ir raduši lasīt savā valodā, vajadzētu atrast viņu interesēm un pašreizējam otrās valodas apguves līmenim atbilstošus tekstus. Viņu vārdu krājums, un līdz ar to arī latviešu valodas zināšanas, strauji pieaug, tik līdz viņi ir spējīgi lasīt savā un otrajā valodā un gūt no tā gandarījumu. Jevērojami grūtāk ar tiem, kas nav raduši lasīt savā valodā. Darbs ar viņiem prasa vairāk laika, skolotājam jācenšas vispirms izraisīt interesi par lasīšanu un padarīt to par ieradumu.
Visiem, bet, pirmkārt tiem, kas nespēj vai negrīb lasīt garākus tekstus, nepieciešama pastiprināta valodas izpratnē, liekot sevišķu uzsvaru uz jautājumiem vārdiem, to nozīmi un lietošanu.
B.Šiliņa savās pārdomās par literatūras lomu valodas apguvē uzskata ka: ”Izmantojot daiļliteratūru latviešu kā otrās valodas apguvē (…) pastāv briesmas, ka literārā teksta apgūve var pārvērsties par vissliktāko gramatikas tulkošanas metodes pielietojuma recidīvu”. Lai tas nenotiktu, pa priekšu jānāk lielam sagatavošanas darbam, galvenā darba forma ar tādu tekstu būs darbs ar vārdnīcu un skaidrojums. Šī darba forma ir vajadzīga, bet tomēr nav efektīva. Nepietiek apgalvot, ka kāds teksts ir svarīgs no latviešu kulturvēsturiskā un māksliniecisko vērtību viedokļa. Tā ir vāja motivācija, jo nekādi neuzruna mācekli pašu. Šādu tekstu dot mācību procesā ir velti – liela pozitīva rezultāta nebūs.
Par labu tekstu B.Siliņa uzskata:
ir interesants, pat aizraujošs, tas pats motivē vēlmi lasīt;
paplašina izpratni, apjēgu, asina uzstvēri, padara to jūtīgāku, smalkāku;
sagādā estetisku baudījumu, patiku;
ļaij lasītājam iedziļināties pašan sevī, izsprast sevi jaunā gaismā;
ļauj izjūst vārda un valodas spēkugluži maģisko iedarbību un izteksmību [8].…
