Ņemot vērā Latvijas ģeopolitisko situāciju – Latvija ilgstoši ir atradusies starp divām lielvalstīm, kas sākot ar 19. gadsimtu ir bijušas galvenās antisemītisma radītājas un kurinātājas, tomēr, jāsaska, ka Latvijā antisemītisms, vismaz latviešu vidū, parādījās samērā vēlu un tam pamatā bija galvenokārt saimnieciskās konkurences motīvi. Daudz mazākā mērā pamatojums pretebreju noskaņojumam ir meklējams reliģiskajos apsvērumos vai politiskajos aizspriedumos, kas vairumā gadījumu bija tieši pārņemti no krievu reakcionāru antisemītisma. To, ka tieši saimnieciskās konkurences apsvērumi visās zemēs bijuši vieni no spēcīgākajiem un arī senākajiem pretebreju noskaņojuma cēloņiem, 1894. gadā ‘’Dienas Lapā’’ atzīmēja arī Rainis, runājot par antisemītisma vēsturi. Viņš raksta, ka vāciešim, kuri ar laiku bija piesavinājušies no ebrejiem vajadzīgās zināšanas tirdzniecībā, apnika ebreju konkurence. ‘’Konkurence izvērtās skaudībā, skaudība atklātā ienaidā’’, un ‘’patīkamu iemeslu savam žīdu ienaidam, aiz kura, zināms, slēpās gluži parasts maizes naids’’ vācu tirgotāji atrada ticības pamatos.
18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā latvieši, kuru absolūtais vairākums bija laucinieki, galvenokārt uztvēra ebrejus pozitīvi. Ja vairākums vācieši ebrejos sakatīja nevēlamus konkurentus, tad latviešu vidū ebreju tirgotājs, tai skaitā sīktirgotājs, gatavs samierināties pat ar niecīgāko peļņu, spēlēja abpusēji izdevīgu un neaizstājamu lomu lauku sabiedrībā.
Līdz 19. gadsimta 70. gadiem pretebreju noskaņojums saglabājās un turpināja augt galvenokārt tieši vācbaltu pilsētnieku aprindās, turpretī latviešu prese bija labvēlīgi noskaņota pret ebrejiem, atzīstot viņus par noderīgiem un vajadzīgirm līdzcilvēkiem. Situācija sāka mainīties 70. gadu beigās un 80. gados, kad strauji pieauga ebreju skaits, kas sakrita ar latviešu sīkpilsonības jaunpieteiktajām pretenzijām uz atbilstošu vietu tirdzniecībā, kur jau valdīja spēcīga vācbaltiešu un ebreju konkurence un, protams, vispārējo carisma politikas maiņu pret ebrejiem.
Kopumā var teikt, ka ebreji 19. gadsimtā bija kļuvuši par nozīmīgu Latvijas garīgās, sociālās un nacionālās dzīves sastāvdaļu, un lielākā daļa latviešu sabiedrības to jau bija pietiekami novērtējusi. Šī referāta mērķis ir apskatīt latviešu attieksmi pret ebrejiem 19. gadsimta pašās beigās (80., 90. gados), kad latviešu nostājā iezīmējās atšķirīgi viedokļi un sāka nopietnāk iezīmēties pretebreju noskaņojums, kā arī parādīt, ka latvieši vidū antisemītisms, šī ‘’epidēmiskā sērga, diloņa baciļi’’ kā to raksturoja Rainis, apskatāmajā laika posmā ne tuvu nesasniedza tādus apmērus kā citās zemēs un nekādā gadījumā nebija balstīts kaut kādā latviešu dziļākajā pārliecībā vai naidā pret ebrejiem.
Gluži pretēji, vairums latviešu ebrejos nesaskatīja savus ienaidniekus. Tādi izcili latviešu inteliģences pārstāvji, kā Kr. Valdemārs un Rainis, aicināja latviešu tautu uz tolerantu un cilvēka cienīgu attieksmi pret saviem līdzcilvēkiem - ebrejiem.
Apskatāmajā laika posmā nav daudz to avotu, kas ļautu spriest tieši par latviešu nostāju pret ebrejiem. Referātā tiks izmantoti 19. gasimta 80. un 90. gadu presē publicētie raksti (Dienas Lapa, Baltijas Vēstnesis, Balss) un daži latviešu autoru apskatāmajā laika posmā sarakstītie literārie darbi – ‘’Mērnieku laiki’’ (Kaudzītes Reinis un Matīss) un Ādolfa Alunāna lugas.
