Latviešu leģionāru cīņas Otrajā pasaules karā ir mūsu jaunāko laiku vēstures neatņemama sastāvdaļa. Atcerēties savus karavīrus, kaut svešās uniformētās tērptus, bez kādas reālas izvēles iespējas kara virpuļos ierautus, ir Latvijas valsts un sabiedrības pienākums.
Savā darbā es aprakstīšu latviešu SS leģiona darbību Otrā pasaules kara laikā. Mūsdienās šī tēma ir ļoti aktuāla. No savas puses varu teikt, ka manī tas izraisa ļoti lielu interesi, jo visus Padomju okupācijas gadus latviešu SS leģiona darbība tika slēpta, vai arī tika sagrozīti fakti. Arī šobrīd viedokļi par leģiona darbību dalās un nav viennozīmīgi.
Kas tad vispār ir leģions?
“Leģions, latviešu SS leģions – karaspēka vienība, ko 1943.gadā nelikumīgi saformēja vācu fašistiskās varas iestādes uz laiku okupējot Latvijas teritorijā no piespiedu kārtā mobilizētajiem vīriešiem. Leģions tika pakļauts SS karaspēka virsvadībai un nosūtīts uz fronti cīņai prêt Padomju Armiju; tas pastāvēja līdz fašistiskās Vācijas sagrāvei (1945).”1
“Latviešu SS leģions – vācu armijas 15. un 19.divīzija, ko 1943.gadā nelikumīgi izveidoja vācu okupācijas iestādes no faktiski piespiedu kārtā mobilizētajiem vīriešiem. Abas divīzijas tika pakļautas SS karaspēka virsvadībai un nosūtītas uz austrumu fronti. 15.divīziju 1944.g. augustā pārcēla uz Vāciju, kur tās atliekas 1945.g. padevās gūstā angļiem un amerikāņiem. 19. divīzija Otrā pasaules karā beidza pastāvēt pēc vācu kapitulācijas 8.maijā 1945.gadā. Kopumā vācu armijas sastāvā krita apmēram 70 000 – 80 000 latviešu, kas bija 55-60% no visiem mobilizētajiem.”2
Tas, kas būtu saprotams ar jēdzienu “Latviešu leģions”, nav viennozīmīgs. Vienā pusē ir vācu okupācijas varas, konkrēti – SS iestāžu, izpratne un definīcija, bet otrā – latviešu pārstāvju veidoklis.
1943.gada 23.janvārī vācu reiha fīrers Ādolfs Hitlers “atļāva un pavēlēja” SS reihsfīreram Heinriham Himleram izveidot “Latviešu SS brīvprātīgo leģionu”.
Šajā sakarā pēdējais 1943. gada 24. janvārī apvienoja četrus 2.SS brigādes sastāvā karojošos latviešu aizsardzības dienesta bataljonus un piešķīra tiem nosaukumu ”Latviešu SS brīvprātīgo leģions”.
Lai novērstu visas neskaidrības, kas bija radušās ar jēdziena „Latviešu leģions” ieviešanu, Himlers noteica (1943. gada 26. maijā):
„Nosaukums „Latviešu leģions” ir kopējs apzīmējums visām ieroču SS un policijas sastāvā izveidotām latviešu vienībām. Latviešu leģions ir pakļaut SS reihsfīreram.”
Latviešu SS leģiona dibināšanai un noformēšanai bija gara priekšvēsture. Ir jāsaprot tā laikmeta latviešu tautas, sabiedrisko darbinieku, inteliģences un latviešu virsnieku noskaņojums, lai latviešu sabiedrības priekšstāvju un augstāko dienesta pakāpju virsnieku pieņemtos lēmumus varētu novērtēt pēc labuma latviešu
tautai. Blakus latviešu pieņemtajiem lēmumiem jāliek latviešiem uzspiestie vācu okupācijas varas lēmumi. Latviešu vairākuma apziņā kara gados nepārtraukti palika bažas un baiļu dzītas domas, ka Baigais gads varētu atkārtoties, ja vācu Austrumu fronte sabruktu. Par spīti Vācijas lielajiem panākumiem un uzvarām karadarbībā līdz
1941. gada decembra pirmajai sakāvei pie Maskavas, latvieši cerības par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu nesaistīja ar Vācijas galīgo uzvaru karā, bet gan ar Rietumu uzvaru.…
