Latviešu dievība Māra

Māra ir vienīgā latviešu mitoloģiskā būtne, kura tiek saukta par svētu, taču vēl biežāk par mīļu. Lielākā daļā tautasdziesmu, kur Māra minēta kopā ar Dievu, radušās kristietības laikos.
Māra ir cilvēku un kustoņu auguma devēja, uzturētāja un beigās ņēmēja. Māras ziņā ir velis, kas ir cilvēku un kustoņu auguma smalkākās vielas līdzinieks. Māras ziņā ir arī augi.
Tāpat kā Dievs ir Pasaules Tēvs, tā Māra - mācītāju uzskatā - ir Pasaules Māte, Dieva mātišķā seja. (Mārai visciešāk der Zemes mātes vārds.) Cilvēka miršanā Dievam un Mārai nav gluži vienāda loma. Dievs un Laima ir miršanas brīža lēmēji, Māra auguma ņēmēja.
Cilvēka augumu dod, uztur un atkal paņem Māra, jo viņas gādībā ir visa sataustāmā pasaule. Dainās Mārai ir daudz dažādu apzīmējumu, kas saistās ar viņas plašo darbības lauku, piemēram: Pasaules Māte Mira, Zemes Māte, Veļu Māte, Ļaužu Māte, Lopu Māte, Meža Māte, Jūras Māte u.c. Sakarā ar miršanu viņu uzrunā par Veļu Māti, arī par Zemes Māti, tikai retu reizi saucot vārdā – Māra.
Māras un Laimas funkcijas saplūst rūpēs par sievietes mūža labvēlīgu ritējumu un krustību ieražās. Māras rūpes lielākoties ir par jaunās mātes veselību.
Mīļa Māra dusmas tura
Uz jaunām sieviņām,
Kam tās gāja pliku galvu,
Ar basām kājiņām.
LD 1058…