Latviešu literatūra

Rakstniecības attīstībai nozīmīgs bija lasītprasmes pieaugums un jauni brīvā laika pavadīšanas veidi, kas ietvēra arī lasīšanu, ļaujot uzplaukt triviālajai literatūrai. Gadsimtu mijā daudzi autori apzināti vai neapzināmi izmantoja sentimentālus sižetus lasītāju intereses rosināšanai, paralēli publicējās gan literāros žurnālos, gan kalendāros un citos galvenokārt laika kavēklim domātos izdevumos. Ar spilgtu un laikmetam izaicinošu sievietes personības portretējumu izceļas Aspazijas daiļrade. Latvijas valstiskuma izveidošanās 1918. gadā radīja būtiskus priekšnoteikumus literārās vides un latviešu rakstniecības tālākai attīstībai. Par to liecina gan 20. gs. 20. un 30. gados lugu iestudējumi teātros, veicinot oriģināldramaturģijas, īpaši komēdijas un salonkomēdijas žanra attīstību.
Līdz ar politiskajām pārmaiņām Padomju Savienībā no 20. gs. 50. gadu vidus iezīmējas arī jaunas tendences rakstniecībā, kas saistītas ar radošajai darbībai atvērtāku vidi un jaunu autoru ienākšanu literatūrā. Arī 60. gados latviešu literātu likteņus turpina ietekmēt padomju ideoloģiskās represijas, kas bija īpaši raksturīgas 1940. un 1941. gadā, kā arī pēc Otrā pasaules kara. 80. gadu literatūrai raksturīgs pieaugošs pesimisms, nostalģija, kritiska retrospekcija, kas iezīmējas visos rakstniecības žanros, piAtmodas notikumi veicināja arī tā dēvētās “atvilktnes literatūras” publicēšanu, piemēram, tie bija dzejoļi, ko sarakstījuši represēti un padomju laikā noklusēti autoriemēram, Ojāra Vācieša dzejoļu krājumā "Si minors” (1982)
Latvijā tika iespiesti arī trimdas romāni un dzejas izlases.
…