Latviešu mitoloģija ir skaidrojama kā pasaules uztveres un atveides sistēma, ko veido filozofisku, poētisku priekšmetu un maģisku darbību saliedējums. Pamatos savdabīgu mitoloģiskās sistēmas izveidi veicinājuši gan reālie dzīves apstākļi, gan vēstures attīstības gaita, vadoties pēc īpatnējās latviešu tautas mentalitātes. Seno mitoloģisko bagātību liecības ir saglabājušās tēlotājas mākslas priekšmetos, reliģiskajos traktātos, daiļliteratūrā. Priekšstatu kopumu, ko sauc par latviešu mitoloģiju, saknes ir meklējamas politiski patstāvīgās, etniski savdabīgās ciltīs –kurši, sēļi, zemgaļi, latgaļi – kuras vēstures notikumu iespaidā tika pilnīgi izolētas no citu tautu kultūras ietekmes. Tas veicināja patstāvīgu un “netraucētu” kultūras attīstību.
Latviešu mitoloģijas senākās liecības sniedz arheoloģija, kura atklāj, ka latviešu cilšu priekšteču dzīvē būtiska nozīme bijusi fetišismam, totēmismam, kā arī uguns, Saules, Mēness un Pērkona kultam, dažādām maģijas formām. Jau no 12. gs. rakstu liecības parādās hronikās, ceļotāju aprakstos, baznīcu vizitāciju protokolos, vārdnīcās filoloģijas un historiogrāfijas darbos, taču 13. gs. latviešu mitoloģija kļūst par aktīvu sadzīves fenomenu, kuram attīstoties latviešu pārmērīgā māņticība ienāk kā ikdienas darba, dabas parādību u.c. notikumu neatņemama sastāvdaļa.…