Latviešu, pareizticīgo un musulmaņu bēru ceremonijas un rituāli

Cilvēka dzīvē ir trīs godi: krustības, vedības un bēres jeb bedības. Bedības ir īpašas ar to, ka ir pašas pēdējas, noslēgums dzīvei šai saulē. Mūsdienās ir pieņemts par aizgājēju sērot un ne jau tāpēc vien cilvēki pārdzīvo, ka tas tā ir pieņemts. Bet melns cilvēku pūlis un sēru mūzika ar mācītāja runu liek nepārprotami domāt par bērēm. Tomēr ne vienmēr tādas ir bijušas bēres. Latvietis bēres atzīmēja pirmkārt bez melnās krāsas, balta bija piemērotāka, un vēl ne pārmērīgi sērojot. Kad cilvēks mirst, viņš nepazūd un neizgaist, tikai sāk jaunu dzīvi citā pasaulē, bēres ir atvadīšanās no šī cilvēka, jo viņa velis vēl atrodas kopā ar visiem, līdz beigās pēc auguma apglabāšanas dvēsele dodas pie Dieva un velis veļu valstībā pie Veļu mātes. Aplūkoju arī pareizticīgo bēru ceremonijas, kas gan pamatīgi atšķiras no latviešu tradīcijām. Tur galvenais ir cilvēka aizvadīšana jaunajā dzīvē, kas ir tīra, bez grēka. Lai ātrāk tur nokļūtu par mirušā dvēseli ir daudz jālūdzas. Jau pirms pašas nāves cilvēks tiek stiprināts ar dievkalpojumu un sakramenta pieņemšanu. Pareizticīgajiem visa centrā atrodas Dievs Jēzus Kristus. Tad arī nelielos vilcienos aplūkoju musulmaņu bēru ceremonijas. Sapratu, ka vistuvākās man ir latviešu bēres, tāpēc, ka sēras nav tik izteiktas un no mirušā atvadās jau bēru laikā, nevis pārdzīvo vēl noteiktās dienās. …