Ievads.
Latvijas preses attīstība ir gājusi grūtu un visai sarežģītu ceļu, tās pirmītējie aizsākumi bija jau 19.gadsimta vidū un otrajā pusē. Tomēr savu lielāko popularitāti un straujāko attīstību tā piemeklēja pašās 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, protams, nerunājot šoreiz par Latvijas brīvvalsts laikiem pēc neatkarības atjaunošanas. Prese ieguva savu aktualitāti līdz ar sabiedrības pieaugošajām problēmām un nesaskaņām starp muižniekiem un plašo zemnieku, kā arī bezzemnieku slāni. Sākoties jaunajam 20.gadsimtam sabiedrība bija noskaņota un gatava pārmaiņām, un laikraksti lieliski pildīja savas pieprasītās funkcijas kā jaunāko ziņu nesēji, propogandas materiāls utt. Pēc 1905.gada revolūcijas lielais laikrakstu skaits noplaka. Tuvojoties Pirmajam pasaules karam atsevišķi laikraksti darbojās, informējot cilvēkus par notiekošo cenzēti un subjektīvi, bet tomēr. Savukārs Pirmā pasuales kara nobeigumā, pēc Latvijas Neatkarības proklamēšanas un jaunizdotā likuma par preses demokratizāciju un brīvību, preses plūdi atsākās un šoreiz lielākos apmēros kā parasti. Šie bija latviešu preses ziedu laiki, līdz pat Ulmaņa apvēŗsumam 1934.gada 15.maijā, kad atkal kā slogs izdevējiem liecās pāri Ulmaņa cenzūra un liela daļa laikrakstu beidza savu pastāvēšanu. Turpmākajā tekstā aplūkosim galvenos un populārākos latviešu preses izdevumus, kā arī apkārtējos apstākļus, kas ietekmēja tās izdošanu, tuvāk.
Latviešu prese līdz 1905. gadam
20. gadsimta sākumā latviešu apdzīvotie novadi – Vidzeme, Kurzeme un Latgale – neveidoja vienu administratīvu vienību, bet ietilpa trīs dažādās Krievijas guberņās. Kopā ar Igaunijas guberņu Vidzemi un Kurzemi dēvēja par impērijas Baltijas provincēm jeb Baltijas guberņām. Vitebskas guberņa bija viena no Krievijas ziemeļrietumu guberņām, tadejādi turpinājās Latgales atrautība no pārējiem diviem Latvijas novadiem. Latvijas pilsētās Rīgā un Jelgavā atradās guberņu centri. 20. gadsimta sākumā Krievijā vēljoprojām bija arhaiska valsts iekārta, kurā nebija vietas konstitūcijais, parlamentam. Patvaldība atteicās risināt sasāpējušās cilvēku un to saimniecības skārušās problēmas, iesaistot tautu valsts pārvaldē. Baltijas guberņās pamatiedzīvotāju dzīves līmenis, sadzīve, tradīcijas, kultūras īpatnības tos vairāk tuvināja Rietumeiropai. Tādēļ latvieši jo asāk izjuta cara patvaldības nedemokrātisko, represīvo režīmu. Krievijas iestādes nedz atzina, nedz atļāva lietot jēdzienu ”Latvija” latviešu apdzīvotās teritorijas apzīmēšanai.
…
