Latviešu profesionālās mūzikasattīstība un tās pamatlicēji

Pagājušā gadsimta 60. – 80. gadu avīžu raksti stāsta par latviešu mūziku, vai pareizāk sakot, mūzikas dzīvi laikā, kad latviešu komponistu jaunrade ir vēl pašos pirmsākumos. Tolaik, arī ar mūzikas dzīvi saprata pavisam ko citu nekā mūsdienās. Daudzu tagadējai izpratnei būtisku komponentu vēl nebija: ne muzikālo teātru, ne regulāras koncertdzīves, ne mūzikas mācību iestāžu. Sākumā nebija pat mūziķu ar atbilstošo izglītību, bet, kad tādi radās, darba trūkums dzimtenē viņus padarīja par kultūras trimdiniekiem.
19.gs. 60. – 70. gadi ir atmodas kulminācijas laiks visai latviešu kultūrai kopumā. Mūzikā šī atmoda, sākusies vēlāk nekā citās jomās, turpinājās vēl 80. gados, liekot pamatus turpmākajai profesionālās mūzikas celtnei, arī kritikai. Atmodas laiks, runājot A. Upīša vārdiem, “kā rītausmas kvēle paceļas pie visas latviešu pagātnes mākuļainajām debesīm. Vienīgais, kad inteliģence bij galvenā tautas ceļa meklētāja un tās nojausto domu un ideju izteicēja. Lai arī kustība galvenā kārtā aizņēma tautas augšējos slāņus taču saviļņojums iesniedzas arī apakšējos, līdz vistālākajiem, likdams arī tur atmosties, pavērt acis un aplūkoties apkārt.” Tāda vistālāko tautu slāņu saviļņotāja tolaik bija arī mūzikas publicistika. Iesaistīdamās ikdienai svarīgu jautājumu risināšanai, tā vairāk nekā jebkad vēlāk līdzdarbojās tautas ceļa meklēšanā, tās pašapziņas modināšanā. Tā, piemēram, iestādamās par latviešu tautasdziesmu atzīšanu, vērsdamās pret svešu repertuāru sākotnējā kora kustībā. A. Upītis, aicinādams zemniekus un strādniekus nepaiet garām koncertam vai operas izrādei, publicistika viņus tuvina nopietnam, patiesām mākslas vērtībām. …