Latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanās
Pāršalcot Pirmā pasaules kara trokšņa sākumu, kas notika 1914. gada vasarā, latviešiem jau bija savas spēcīgas, tā dēvētās latviešu Strēlnieku vienības dažādās pakāpēs, vēlāk pat līdz Pulka apmēriem, ko komandēja jaunie, disciplinētie latviešu virsnieki. Latviešu Strēlnieku slava izplatījās visā Eiropā, pat kāds Beļģu dzejnieks viņus apdzied, teikdams apmēram tā: ja pie Baltijas jūras neliesmotu slavenie latviešu strēlnieki, tad vācieši jau sen būtu pie Maskavas.
Jau 1915. gada aprīlī studenti ierosināja radīt nacionālās karaspēka vienības, lai latviešu karavīrus apkopotu vienkopus spējīgu virsnieku vadībā. Tas pasargātu latviešus no masveidīgas izkaušanas neapdāvināto krievu cara virsnieku komandētajos pulkos.
Pēc Krievijas Valsts domes deputātu J. Goldmaņa un J. Zālīša iniciatīvas tika izveidota Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja un nosūtīts lūgumraksts Krievijas armijas virspavēlniecībai un caram. Viņš norādīja, ka krievu 20. armijā, kas cīnījās Austrumprūsijā, bija iesaukti daudzi latvieši, kas cīņās parādīja izcilu varonību, tomēr viņu panākumi tika atzīmēti kā krievu nopelni, viņš arī norādīja uz Daugavgrīvas zemessargu bataljona cīņām, kas nodrošināja Rīgas nosargāšanu. Pret latviešu vienību izveidošanu iestājās baltvācieši, kuri norādīja, ka latvieši jau kopš 1905. gada esot pazīstami kā bīstami revolucionāri. No latviešu sabiedrības tikai lielinieki un internacionāli noskaņotie mazinieki bija pret jebkādu latviešu piedalīšanos karā impērijas labā. Pārvarot vācu muižnieku un atsevišķu cara ierēdņu pretestību, kam labā atmiņā vēl bija tas, ko spēj veikt apbruņoti un vienoti sacēlušies latvieši, inteliģencei 19. jūlijā (1.augustā) izdevās iegūt cara armijas virspavēlniecības atļauju dibināt latviešu strēlnieku bataljonus. Tas bija pārsteidzošs gadījums Krievijas armijas vēsturē, kad tika izveidotas nacionālās (latviešu) karaspēka vienības. Tikai lielās neveiksmes cīņās ar vāciešiem piespieda ģenerāļus dot šādu atļauju. Acīmredzot armijas virspavēlniecība bija gatava izmantot jebkuru iespēju, lai uzlabotu situāciju frontē. Tika noteikts, ka iestāties bataljonos var brīvprātīgie no 17 gadu vecuma, kas vēl nav iesaukti dienestā, un tie latviešu karavīri, kas jau dien citās karaspēka daļās. Komandēšanas valoda varētu būt gan krievu, gan latviešu valoda, uz karogiem un krūšu nozīmēm blakus uzrakstiem krievu valodā bija paredzēti uzraksti latviešu valodā. Latviešu bataljoniem vajadzēja veikt sakarnieku, izlūku, tulku un citus pienākumus.
Lai izveidotu jaunās karaspēka vienības, tika radīta Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja 15 cilvēku sastāvā. Tās priekšsēdētājs bija Jānis Goldmanis, vietnieks – Gustavs Ķempelis, darbojās vēl daudzi citi pazīstami latviešu sabiedriskie darbinieki – Jānis Zālītis, Arveds Bergs, Zigfrīds Meierovics u.c. Orgkomiteja publicēja uzsaukumu „Pulcējaties zem latviešu karogiem!”, kuru sarakstīja dzejnieki Kārlis Skalbe un Atis Ķēniņš.
…
