„Mūsu tautā, kuru izsenis ir raksturojis darba tikums, spīts, humānisms, laikmeta tendenču ietekmē izveidojies ne mazums tādu cilvēku, kuriem trūkst patiesas garīgās kultūras. Šie cilvēki arī audzina bērnus savu maldīgo ideālu un savas vērtīborientācijas garā. Audzina, vienīgi apkopjot bērnus un sniedzot viņiem informāciju par apkārtējo pasauli, bet nemācot bērnus izjust visā esošā jēgu un vērtību. Līdz ar to bērni attālinās no savas tautas saknēm, tradīcijām, tikumiem, audzināšanas ideāliem,” raksta D. Lieģeniece .[15; 30]
Bērna tikumiskās jūtas rodas un attīstās bērnības laikā sociālo apstākļu un audzināšanas rezultātā. Bērna morālo priekšstatu veidošanās ir cieši saistīta ar viņa jūtu sfēras attīstību. Nav grūti sniegt bērnam zināšanas par estētiskām un ētiskām vērtībām, prasīt un kontrolēt attiecīgā uzvedības noteikuma izpildi. Daudz grūtāk ir izstrādāt bērna noteiktu attieksmi pret to, radīt viņā vēlēšanos sekot labajam un cīnīties ar slikto. Manuprāt, tā ir folklora. Folkloras materiālos iekļautās vispārcilvēciskās vērtības ir bērnam viegli uztveramas un var likt pamatus humānās personības attīstībai.
Personība ir cilvēks ar savām sociāli nosacītām un individuāli izteiktām prāta, gribas un jūtu īpašībām, ar savām spējām, temperamentu un raksturu” [9;55]. Izšķirošā nozīme personības veidošanā ir ģimenei. Vecāki virza bērna tikumisko, intelektuālo, estētisko, fizisko attīstību, veido viņa priekšstatus par paša „es”, par dabu un sabiedrību, par attieksmi pret darbu, cilvēkiem, lietām. Ģimenei „piemīt vienots ikdienas dzīves ritms un stils, kopīgas tradīcijas, tās locekļus vieno īpašas intīmas saites. Tas viss kopumā spēj daudzveidīgi un spēcīgi ietekmēt topošo personību. Visspilgtāk šī ietekme jūtama tieši agrajā bērnībā un skolas gaitu sākumā. Daudzi audzināšanas jautājumi, kuri sekmīgi, bez īpašām grūtībām ģimenē iespējams atrisināt šajā posmā, var sagādāt ne mazums grūtību vēlākajos gados” [21;7].
Ir zināms, ka bērnam jau četru piecu gadu vecumā izveidojas noteikts individuālā dzīves stila pirmtēls, kas nosaka cilvēka vērtīborientāciju turpmākajā dzīvē. Liela nozīme vērtīborientācijas izveidē ir vecākiem, kuri gan tiešā, gan netiešā veidā ieaudzina bērnus sev nozīmīgus vērtīborientācijas kritērijus.
Bērnu tikumisko audzinātību ietekmē un nosaka ģimenes attieksme pret darba, pret garīgajām, arī pret vispārcilvēciskajām tikumiskajām vērtībām, audzināšanas stils, metodes, ģimenes materiālais stāvoklis u.t.t.
Šobrīd ekonomisko apstākļu dēļ, vecāki ļoti lielu vērību pievērš savam materiālajam stāvoklim.
Tas atspoguļojas bērnu vērtīborientācijā. A. Līdakas 1994. gadā veiktā aptauja jaunāko klašu skolēnu vidū liecina, ka naudas un bagātības nozīme, pretēji garīgo vērtību nozīmei, ir stipri paaugstinājusies bērnu acīs. A. Līdaka secina, ka „patlaban, kad materiālais izstumj garīgo, kad garīgais, materiālā neatbalstīts, nespēj pacelties vajadzīgā augstumā, ļoti svarīgi jaunajai paaudzei atklāt garīgās vērtības, kas ieņem nozīmīgu vietu personības attīstībā ”[26;14]. Vai Latvijai ieejot Eiropas Savienībā mēs nepazaudēsim savu tautisko bagātību, ar ko mēs atšķirtos no pārējiem. Tas mani ļoti uztrauc, vai jaunā paaudze spēs to saglabāt un nodot tālāk. Tāpēc es savā darbā tik lielu uzmanību pievēršu tieši Latviešu tautas dziesmu un tradīciju izskaidrošanai un mācīšanai jau pirmskolas izglītības iestādē.
J.Kalniņš savā referātā „Tautasdziesmu mantojums un tā nozīme mūsdienās” par folkloras mācīšanu saka: „ Tā nav vienīgi veca mantojuma augšāmcelšana, tā iemācīšanās, nē, tā ir iekšēji izjusta morāla nepieciešamība dzīvot ar vērtībām, kuras ir jau, tā sakot, cilvēku asinīs, bet ar kurām mēs dažbrīd pietiekami nerēķināmies un tāpēc nodarām paši sev ļaunu, aplaupām sevi”[23;12].…
