Latviešu valodas izveidošanās, attīstība, tās kopēji

Viennozīmīgas definīcijas jēdzienam valoda nav. Valoda ir radusisabiedrībā, pastāv un attīstās sabiedrībā. Bez tās nav iedomājama cilvēces tālākā virzība. Nenoliedzami valoda ir sarežģīta parādība. Tai piemīt daudzas pazīmes, kas izriet no pašas valodas uzbūves. Tās ir valodas iekšējās pazīmes un atklājamas, pētījot pašu valodu. Bez tam valoda saistīta ar objektīvo īstenību, ar visu, kas ir ārpus valodas. Šīs sakarības veido valodas ārējās pazīmes. Raksturojot valodu, tās būtību, jāņem vērā gan viena, gan otra valodas pazīmju grupa. Iepazīstot valodas saistību ar citām parādībām, gūstam dziļāku ieskatu pašas valodas būtībā, kā arī pamatojumu tam, kādēļ cilvēcei tik liela interese par valodu. Šai ziņā jo nozīmīgas ir 1) valodas un sabiedrības, 2) valodas un domāšanas, 3) valodas un objektīvās īstenības attieksmes. Valoda ir ļoti sarežģīta un daudzpusīga parādība. Valoda jeb runas spēja piemīt tikai cilvēkam, tā atšķir cilvēku no dzīvnieka. Valoda raksturo arī tautu, nāciju, atšķir vienu tautu no otras. Valodai ir liela sabiedriska nozīme kā sazināšanās līdzeklim, citu cilvēku ietekmēšanas līdzeklim un kultūras veidošanas, apgūšanas un izplatīšanas līdzeklis. Bet valodai ir milzīga loma arī atsevišķa cilvēka domāšanas procesos.

VALODA KĀ KULTŪRAS VEIDOŠANAS, APGŪŠANAS UN IZPLATĪŠANAS LĪDZEKLIS
Valoda ir dižens cilvēka garīgās kultūras sasniegums. Tā ir arī tautas garīgās dzīves attīstības vispārīgs nosacījums un tautas kultūras ierocis un ietērps. Daiļliteratūra un zinātne rod sev izpausmi vienīgi valodā.
Zinātnei valoda ir tikai izteiksmes līdzeklis, bet dzejā valoda ir arī viela, no kuras dzejnieks darina dzejoli un tajā ietvertos dzejas tēlus un gleznas. Valoda ar savu materiālo pusi - vārdiem, skaņām, ritmu, atskaņām utt. - dzejai sniedz bagātīgas iespējas.…