Latviešu valodas apguve mācītāju vajadzībām aprobežojās ar vulgāŗās izteiksmes līdzekļiem satiksmē ar dzimtļaudīm, bibliskās izteiksmes līdzekļiem baznīcas ideoloģijas sludināšanai, dažādu dekrētu izskaidrojumiem zemniekiem izkropļotā terminoloģijā.
Ar 19.gs. vidu (J. Alunāna “Dziesmiņām” 1856.g.) sākās atklāta cīņa starp divām kultūrām - veclatvisko un topošo – jaunlatvisko kultūru.
J. Alunāns, pats izveidodams jaunlatviešu rakstu valodu, pirmais noraidīja veclatviešu rakstu valodu kā paraugu, izceldams tautas dzīvo sarunvalodu kā literārās valodas tālākās attīstības pamatu.
Jaunlatvieši, nostādamies pret baltvācu koncepcijām, valodas attīstības paraugam izvirzīja arī folkloras, jo īpaši tautas dziesmu valodu.
4) Kad 19.gs. 90.gados bija izveidojusies mūsdienu latviešu literārā valoda un sākās straujš tās tālākās attīstības process, veclatviešu valodas loma tika izspēlēta.Turpmaķ šī valoda kļuva tikai par speciālu tekstoloģisku, paleogrāfisku un valodniecisku pētījumu objektu. Laikā līdz Pirmajam pasaules karam to pētīja P. Smits, J. Endzelīns, E. Volteris, V. Plūdonis.
Pirmais veclatviešu tekstus sāka pētīt P. Smits – valodnieks, folklorists, etnogrāfs. Viņš rakstījis apcerējumus par G. Manceļa valodas īpatnībām (1855), E. Glika Bībeles valodu (1908), K. Elversa (1912 a) un J. Langes (1912 b) vārdnīcām.
Izcilie latviešu valodnieki K. Mīlenbahs un J. Endzelīns izmantoja veclatviešu autoru darbus veidojot Latviešu valodas vārdnīcu, 1 – 4.sēj. (1923-32) un Papildinājumus un labojumus K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai, 1 – 2.sēj. (1934-46) un darinot Latviešu valodas gramatiku (1922).
Par pirmatnējo kopienu rakstu valoda Latvijas teritorijā varēja kalpot tikai piktogrammas un ideogrammas, par ko liecina arheoloģiskie materiāli.…