. Latviešu zīmes
1.1. Jumtiņš
Zīmi, kas ieguvusi jumtiņa jeb Dieva zīmes nosaukumu, veido trīsstūris ar tā smailei pretim novietotu aplīti jeb saulīti. Trīsstūru un aplīšu kombinācijas sastopamas uz ķemmes bedrīšu keramikas jau vidējā neolītā. Tās sastopamas ir arī uz bronzas laikmeta sakuma keramikas agrā dzelzs laikmeta rietumbaltu saktām. Šādas zīmes latviešu rakstos atrodamas skaistos kuplinājumos un līdzīgi debess nosaukumiem tautas dziesmās, tiek sauktas par jumtiņu, spāri vai kaudzi. Latviešu mitoloģijā debess ir sfēra, kurā ‘’uzturas’’ galvenais vadošais spēks Dievs un viņa grafiskais simbols atbilst debess, visuma un vīrišķā spēka zīmei-trijstūrim. 18-19gadsimtā tautas mākslas darinājumu rotājumos jumtiņš pa lielākajai daļai asociējās kā zemkopju dzīves centra mājas simbols. Šajos rotājumos no trīsstūra galotnes pazudušas arheoloģiskā materiāla redzamās, jumtiņam kā debesu un Dieva simbolam raksturīgākās saulītes. Kompozīcijas apaļā rozetveida saulīte ir blakus diviem ar galotnēm pretnostatītiem jumtiņiem. Sens kompozīcijas paņēmiens ir jumtiņu novietojums gar rotājamā laukuma malām. Jumtiņu rindojumi pārsvarā vērojami izšuvumos un uz Zemgales burbuļsaktām. Tie kā jumtiņu kuplinājumi veidojas jauni raksta motīvi. Kokgriezumos uz spērslīcām jumtiņš parādās plastiskā veidā. Kā trīsstūra bedrīte jeb zobiņš, kas veido klājošo un izskaņas rakstu.
1.2. Krusts
Krusta motīvi plaši izplatīti Eiropas paleolītā mākslā, līdz ar to gan taisnā, gan slīpā krusta zīmes uzskatāmas par vienām no senākajām citu zīmju un simbolu vidū. Austrumbaltijā krusta motīvi sastopami jau vēlajā paleolītā. Slīpā krusta motīvi sastopami uz agrā un vidējā neolīta keramikas, kaula un raga priekšmetiem. Agrajā dzelzs laikmetā krusta motīvs zināms ripadatu galvas ripu rotājumā, riteņadatu agrāko formu galvu veidojumā, arī uz saktām un telpiski veidotu saktu formās. Vidējā dzelzs laikmetā plašu pielietojumu iegūst krustadatas kas paliek par iecienītu baltu tautu rotaslietu arī vēlajā dzelzs laikmetā, kad to galvas veidotas īpaši greznas izmantojot alvojumu, sudraba platējumu, to rotājumos bieži ietverot saulītes – gan stūrainās, gan apaļās saulītes motīvus. Vēlajā dzelzs laikmetā dažādi krustveida piekariņi tiek plaši lietoti visā Latvijā, turklāt par kristietības simboliem uzskatāmi tikai daži no tiem. Taisnais un slīpais krusts plaši lietots aproču saktu galu, villaiņu rotājumā .Villaiņu rotājumos lietoti sarežģītāki krusta motīvi stūrainās saulītes. Krustu sastop arī ieroču platasmens cirvju asmeņu rotājumā. Tautas ticējumos tam piedēvēta sargājoša , svētību un laimi nesoša nozīme. Pīlādža maģiskā iedarbība tiek saskatīta krustiņā ogas galiņā. Nav noliedzams, ka krusta senākā senatniskā jēga tautas apziņā saplūdusi ar vēlāko kristīgās reliģijas simbola izpratni. Etnogrāfiskajos rakstos krusts vienlīdz plaši sastopams visos Latvijas novados gan kā patstāvīgs motīvs, gan saistībā ar galvenajiem solārajām zīmēm – sauli, mēnesi, zvaigzni un Austras koku. Līdzīgi līklocim krusts sadala rotājamo laukumu un apkopo ap sevi citus rakstus. Ļoti bieži krusts novietos saules centrā, sadalot to četros, bet vēlreiz pārkrustojot astoņos segmentos. Tādejādi krusts veido saules starus jeb saules riteņa spieķus. Līdzīgi no krusta veidojas zvaigznes stari Dažkārt nelielas saulītes atrodamas krusta zaru stīpās. Raksta joslu kompozīcijās slīpais krusts pēc formas labi sader ar stūraino sauli un bieži abi tiek sakārtoti miju rindās. Šādā salikumā krusta motīvu plaši izmanto jostās, prievītēs, cimdu un zeķu valnīšu rakstos.
…
