Latvijas valdība savos pirmsākumos bija noteikusi stabilas produkcijas cenas un iepirka no zemniekiem izaudzēto, tāpēc Latvija nepiedzīvoja masveidīgo zemnieku izputēšanu un strauju ražošanas samazināšanos, tāpēc Latvijā 20. – 30 gados rūpniecībā nebija krīzes. Vispirms tāpēc, ka Latvijā rūpniecības bija nodarbināti tikai 15% strādājošo, kopumā 30. gadu beigās bija gandrīz 100 000 strādnieku (tikpat cik 1913. gadā). Krīzes gados bezdarbnieku skaits nepārsniedza 12000 – 14000. Otrs iemesls, kāpēc krīze mazāk skāra Latvijas rūpniecības, bija tas, ka 3/4 nepieciešamo izejvielu ieguva Latvijā, tāpat 2/3 produkcijas patērēja uz vietas. Rūpniecības ražoja to, kas bija nepieciešams Latvijas iedzīvotajam. (1913. g. 80% Latvijas rūpniecības produkcijas izveda uz Krieviju.) Svarīgākas rūpniecības nozare bija mežrūpniecība, metālrūpniecība, pārtikas rūpniecība, ķīmiska rūpniecība, tekstilrūpniecība, un celtniecības materiālu ražošana. Ar zviedru palīdzību tika uzcelta Ķeguma HES. Lieli uzņēmumi bija Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF),“ Vairogs ”, Liepājas drāšu fabrika. Viens veiksmīgs piemērs par rūpniecību Latvijā – velosipēdi. Trīs lielas rūpnīcas – Erenpreis, Latvello un Omega .Velosipēdu bija tik daudz, ka pārdeva par pašizmaksu. Tai pašā laikā Lietuvā bija Šauļos maza velosipēdu rūpnīca un velosipēdi bija daudz dārgāki nekā Latvijā. Tāpat tika uzlabota strādnieku sociāla nodrošināšana. 1922. gadā izveidoja slimokases un strādnieku slimību gadījumā par brīvu saņēma zāles un 2/3 algas. Īpaši tika domāts arī par strādnieku aizsardzību un nodrošināšanu – jau brīvvalsts sākumā strādniekiem tika noteikta astoņu stundu ilga darbadiena.
…
