Pēdējos desmit gados Eiropas Savienības (ES) kopējā lauksaimniecības politika (KLP) piedzīvojusi izmaiņas gandrīz visās jomās.
Līdz 1990. gadam KLP pamatā bija konkrēti mērķi, jo īpaši vēlme nodrošināt pašpietiekamību attiecībā uz galvenajiem pārtikas produktiem saistībā ar pārtikas trūkumu pēckara periodā. Rezultāts bija stīva, uz ražošanu orientēta subsīdiju politika, kas pastāvēja līdz 90. gadiem, kad KLP bija kļuvusi par savas veiksmes upuri. Tā, ka primārais mērķis – saražot vairāk pārtikas – tika sasniegts, sāka parādīties nevēlami blakus efekti, piemēram, lieli liellopu gaļas un miltu izstrādājumu krājumi un kropļojoša ietekme uz pasaules tirgu, nodarot īpašu kaitējumu attīstības valstīm. Turklāt pieauga bažas par KLP ietekmi uz vidi un netieši – arī uz draudiem veselībai, piemēram, saistībā ar liellopu sūkļveida encefalopātiju (BSE) jeb “govju trakumsērgu”. Pakāpeniski sāka zust patērētāju un nodokļu maksātāju uzticība.
Un tā vairāk nekā pirms desmit gadiem sākās mūsu “ilgais ceļš’ no pārprodukcijas atbalsta uz tirgus orientētu un videi draudzīgu KLP, kas piemērota efektīvai un ilgspējīgai lauksaimniecībai. Pēc Agenda 2000 uzsāktajām reformām radikāla KLP pārskatīšana 2003. gadā bija tikai nākamais loģiskais solis ceļā uz tādu politiku, kas atbalsta ne tikai zemkopību, bet arī mūsu lauku rajonu ilgtermiņa izdzīvošanu kopumā.
Šodien lauksaimniecības politiku gandrīz nevar pazīt. KLP ir ne tikai kļuvusi vienkāršāka, apvienojot dažādas tiešo maksājumu shēmas vienā maksājumā saimniecībām, tā kļuvusi arī par mehānismu, kas ar zemākām izmaksām spēj sasniegt vairāk mērķu. Politika, kas savulaik “apēda” 2/3 kopējā ES budžeta, tagad paņem mazāk par pusi – un šis skaitlis tuvāko desmit gadu laikā tiks samazināts līdz 1/3. Tomēr, lai gan KLP izmaksas samazinās, jo ir ieviesta vispārēja lauku attīstības politika, kas atbalsta lauku un visas ekonomikas dažādošanu, pārstrukturizāciju un attīstību visā ES.…
