Latvija padomju stagnācijas periodā

Otrais pasaules karš, totalitārās iekārtas nemitīgā iedzīvotāju vajāšana un Staļina paša smagās rūpniecības attīstības un kolhozu lauksaimniecības politika bija gandrīz izsmēlusi visus Padomju Savienības cilvēku un dabas resursus. Tāpēc divarpus Brežņeva valdīšanas desmitgadēs (1964. - 1985. gadam) Padomju Savienība piedzīvoja lēnu ekonomisku un politisku lejupslīdi. Iedzīvotāju caurmēra dzīves līmenis kritās, bet propaganda vēl arvien ziņoja, ka dzīve Padomju Savienībā kļūst labāka.
Brežņeva laika lejupslīdi parasti dēvē par stagnāciju. Stagnācijas ārējās pazīmes okupētajā Latvijā bija pārtikas un rūpniecības preču trūkums, darba tikuma un darba ražīguma kritums, alkoholisma pieaugums sabiedrībā, pārkrievošanas politikas pastiprināšana, daiļrades un kultūrvides neizteiksmīga vienveidošana, dabas resursu nelietderīga izmantošana un izpostīšana, kuras sīkāk tiek aprakstītas šajā darbā.
Darba mērķis ir uzzināt Latvijas sociālekonomiskās izmaiņas padomju stagnācijas periodā.
Par darba avotiem kalpoja vispārējā un speciālā literatūra un pieejamie informācijas resursi globālajā tīmeklī.
Šis referāts varētu būt interesanta lasāmviela jauniešiem, jo tieši pašreizējās jaunatnes vacāki un vecvecāki ir izgājuši cauri šim periodam. Kā arī tas būtu labs palīgmateriāls mācību literatūrai skolotājiem un skolēniem.

Disproporciju un liekulības laiks
PSRS plānveida ekonomikas funkcionēšana radīja dažādas specifiskas problēmas. Pieauga oficiāli noliegtā inflācija: iedzīvotāju pirktspējas pieaugums izraisīja hronisku un akūtu preču deficītu. Cenu paaugstinājums situāciju neglāba: 60. gadu sākumā Latvija izjuta maizes, bet 80. gadu sākumā piena un gaļas izstrādājuma deficītu. Laiku pa laikam parādījās dažādas rūpniecības preču – automobiļu un to detaļu, apģērbu, sadzīves tehnikas – deficīts.
Zēla un plauka melnais tirgus, „blatu” jeb personisko kontaktu preču iegādes sistēma.…