Latvija un Baltija 12.,13.gadsimtā

Ar XII gs. beigām ziņas par seno Latviju kļūst pilnīgākas, jo citiem vēstures ziņu avotiem tagad pievienojas arī sīkākas rakstu ziņas. Šeit pieminamas divas hronikas- "Latviešu Indriķa" un ''Rīmju hronika"(Kas ir "Latviešu Indriķa" hronikas turpinājums un papildinājums, jo aptver arī vēlāko laiku notikumus. Taču jārēķinās ar to, ka tagadējās Latvijas robežas stipri atšķiras no bijušajām- liela daļa senlatviešu mītņu sniedzās tālāk uz dienvidiem - Lietuvā.
Kurši dzīvoja tagadējās Latvijas rietumos - Bārtas un Ventas - Abavas upju apvidos. Kuršu mītnes toreiz sniedzās gar jūras piekrasti daudz tālāk uz dienvidiem - tagadējā Lietuvā, līdz par Kuršu jomai un Klaipēdas apgabalam. Turpretim uz Ziemeļiem tās ilgu laiku sniedzās tikai līdz Ventai un Abavai, un Ziemeļkurzemi kurši, pēc dažu pētnieku domām, ieņēmuši tikai IX g. simtenī. Kursa zināmā mērā sakrīt ar to Latvijas daļu, kur daudzi pētnieki jau jaunajā akmens laikmetā konstatējuši baltu tautu pēdas. Dzīvi sakari pastāvējuši starp Austrumprūsiju un Kursu, jo kurši it kā ienākuši no Austrumprūsijas. IX g simtenī kuršiem izdevies ieņemt Ziemeļkurzemes lībiešu apgabalus.
Senā Kursa ir dalījusies vairākos novados. Galvenie no tiem bija: Vanēnija [Vanema] (atradusies Kursas ziemeļos), Ventava (ap Ventas lejteku), Bandava (uz dienvidiem no Ventavas, starp Skrundu un Zemgali), Piemare ( tagadējās Liepājas un Grobiņas apg.), Duvzare ( uz dienvidiem no Piemares), Ceklis (atradās tagadējā Lietuvas teritorijā un rietumos robežojās ar Pilsātu, Megavu un Duvzari, ziemeļos ar Bandavu un Zemi starp Skrundu un Zemgali), Megava un Pilsāts (Pēdējie trīs novadi bija tagadējā Lietuvā) un Miera Kursa. …