SECINĀJUMI
Mūsdienās dabas aizsardzība ir kļuvusi par visas valsts, pasaules problēmu un arī valstu politiku problēmu.
Mežu apsaimniekošanā priekšroka dodama dabiskajai atjaunošanai, nodrošinot mežu resursu kvalitāti un kvantitāti un vietējo populāciju pietiekošu kvalitāti vietējiem apstākļiem. Mežu atjaunošanā jāizmanto vietējās sugas.
Ja ekonomiski iespējams, valstij būtu jāatbalsta tradicionālās mežsaimniecības sistēmas, kas radījušas vērtīgas ekosistēmas. Mežu kopšana un ciršana būtu jāveic tā, lai neatstātu ilgstošus bojājumus ekosistēmās. Ar praktiskiem paņēmieniem pēc iespējas jāuztur un jāpalielina bioloģiskā daudzveidība. Infrastruktūra jāplāno un jāveido tā, lai būtu minimāli bojājumi ekosistēmās, it īpaši kas attiecas uz īpaši retām, jutīgām un reprezentatīvām ekosistēmām un ģenētiskiem rezervātiem, un ņemot vērā apdraudētās un citas izšķirošās sugas un to migrācijas īpatnības. Saskaņā ar apsaimniekošanas mērķiem, jāveic pasākumi, kas līdzsvarotu dzīvnieku populāciju un to ganīšanās ietekmi uz mežu atjaunošanos, augšanu un bioloģisko daudzveidību.
Pašlaik īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) Latvijā aizņem 11,9% valsts teritorijas. Vairāk nekā pusi jeb 62,21% (782 659 ha) no ĪADT aizņem Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, aizsargājamo ainavu apvidi un nacionālie parki.
…