Latvijas aizvēsture

Akmens laikmets ir pats senākais posms cilvēces vēsturē. Šādu nosaukumu tas guvis tādēļ, ka darbarīkus, ieročus un iedzīves priekšmetus tā laikā darināja galvenokārt no akmens. Senatnē nebija zināmas izejvielu pārstrādes metodes, nebija arī fabriku. Vienīgā iespēja toreiz bija izmantot dabā atrodamos materiālus – akmeni, koku, šķiedru un nogalināto dzīvnieku kaulus un ādas, ragu, mizu, mālu.
Latvijā akmens laikmets pastāvēja apmēram astoņus tūkstošus gadu ilgi – no 11.g.t.vidus līdz 2.g.t.vidum p.m.ē. Šo laiku sīkāk iedala trīs posmos, pamatojoties uz atšķirībām cilvēku dzīvesveidā. Katram posmam dots no grieķu val. Patapināts nosaukums: paleolīts jeb senākais, mezolīts jeb vidējais un neolīts jeb jaunākais akmens laikmets.

Paleolīts (11.-7,5.g.t. p.m.ē.)
Pirmie cilvēki Latvijas teritoriju varēja apdzīvot tikai pēc ledus laikmeta beigām. Apmēram 13.g.t. p.m.ē. ledājs no Latvijas teritorijas sāka atkāpties. Pirmie ieceļotāji Latvijas teritorijā varēja ienākt jau 11.g.t. p.m.ē., jo ledus bija jau atkāpies līdz Daugavas krastiem. Atkāpjoties ledājam, tam pa pēdām nāca nelielas mednieku grupas, kas sekoja ziemeļbriežiem (iespējams, arī pēdējiem mamutiem). Ziemeļbriedis bija nozīmīgākais medību objekts. Ziemeļbriežu gaļu cilvēki lietoja uzturā, ādu izmantoja apģērba un apavu darināšanai un slieteņu pārsegšanai, ragus un kaulus - darbarīku un sadzīves priekšmetu izgatavošanai. …