Alas var veidoties dabiski un mākslīgi. Dabiski tās var veidoties ūdens darbības rezultātā, ūdenim ķīmiski vai mehāniski šķīdinot iežus, vai zemes tektonisko kustību rezultātā. Dabiskās alas pēc izcelsmes ir 4 veidu – sufozijas, karsta, abrāzijas un tektoniskās.
Karsta alas ir veidojušās, pazemes ūdeņiem izšķīdinot dažādus iežus (Latvijā – ģipšakmeņus, kaļķakmeņus, merģeļus, dolomītus). Karsta alas ir karsta procesu rezultātā veidojušies pazemes tukšumi. Latvijā šis biotops ir iznīcināts – karsta ala ir bijusi appludinātajā Daugavas ielejā.
Karsta alas ir vislielākās un pasaulē visvairāk izplatītas, taču Latvijā karsta alas ir retas. Karsta alas ir, piemēram, alas Kazu gravas Cēsu rajonā un Līgatnē pie „Zanderiem”.
Sufozijas alas ir pazemes tukšumi, kas veidojušies devona smilšakmens iežos to izskalošanās rezultātā un kuru garums ir lielāks par 3 metriem. Sufozijas alās konstatētas dažādas baktēriju un zilaļģu sugas, kā arī vairākas augu un sēņu sugas.
Lielākā daļa Latvijas alu (aptuveni 90 %) ir sufozijas alas. To veidošanā „piepalīdz” avoti un strauti, tādēļ sufozijas avotus sauc arī par avotu alām. To ūdens mehāniski izskalo un iznes no iežu plaisām sīkus graudiņus, pamazām veidojot pazemes tukšumus.
Sufozijas alas nav visai lielas, un pasaulē šo alu nav daudz. Lielākās sufozijas alas Latvijā ir Gūtmaņa ala, Peldangas labirints Talsu rajonā un X alas Salacas krastos.
Abrāzijas alas ir veidojis jūras viļņu triecienspēks. Tās nav lielas un nepastāv ilgi, jo stiprā vētrā viļņi sagrauj vecās alas un izveido jaunas. Tādas alas Latvijā sastopamas, piemēram, Vidzemes jūrmalā pie Tūjas, pie Ķurmraga un pie Veczemjiem.
Tektoniskās alas veidojas Zemes spēku iedarbības rezultātā. Latvijā vienīgā šāda veida ala ir Bruņa ala Amatas krastā.
Vēl bez šiem četriem veidiem Latvijā ir arī cilvēka veidotas alas. Piemēram, Riežupes smilšu alas ir izraktas, lai iegūtu smiltis stikla rūpniecībai. …
