Mūsdienās vairumā attīstīto valstu ir izveidota divpakāpju banku sistēma. Pirmā pakāpe ir centrālā banka (Latvijā tā ir Latvijas Banka), kas pilda naudas emisijas jeb apgrozībā laišanas funkcijas. Otrā pakāpe banku sektorā ir komercbankas. Lai arī vairums banku mūsdienās ir universālas bankas, tomēr pastāv virkne specializētu banku. Tādas ir krājbankas, hipotēku un zemes bankas, investīciju bankas u.c. Tās apkalpo uzņēmumus un iedzīvotājus.
Latvijas Bankas galvenais mērķis ir, īstenojot naudas politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī.
Saskaņā ar Eiropas Savienības pievienošanās līgumu jaunajām dalībvalstīm (par kādu uzskatāma arī Latvija) iestāšanās ES nozīmē arī iestāšanos Ekonomikas un Monetārajā savienībā un eiro ieviešanu drīzā nākotnē.
Latvijā banku darbību uzrauga Latvijas Banka. Latvijā banku pakalpojumus sniedz 22 bankas (Igaunijā ir 7 bankas un Lietuvā – 13 bankas) un viena ārvalstu banku filiāle. Rīgā darbojas arī divas ārvalstu banku pārstāvniecības, kurām nav tiesību sniegt finanšu pakalpojumus.
Latvijas Banka pārrauga Latvijas komercbanku darbību, seko, lai bankas ievērotu darbības riskus, pildītu savas saistības pret klientiem.
Latvijas banku sistēma ir nostabilizējusies, lielākajām banku apvienošanām un pārpirkšanām notiekot 1998.-2001. gadā. Gandrīz visas bankas ir privātas (2004. gada beigās valsts īpašumā bija tikai 5,9% no banku apmaksātā pamatkapitāla). Latvijas valstij pilnībā pieder tikai Latvijas Hipotēku un zemes banka. 2004. gada beigās ārvalstu akcionāriem piederēja 57,8% no kopējā banku apmaksātā pamatkapitāla (2003. gada beigās – 53,9%). Astoņas bankas bija ārvalstu banku meitas sabiedrības (tirgus daļa kopējos banku aktīvos – 43,5%).
Piecu lielāko banku tirgus daļa pēdējos gados nav būtiski mainījusies un tā 2004. gada beigās bija 62,4% no kopējiem aktīviem, 73,6% no kredītiem un 65,9% no noguldījumiem.
Latvijas Bankas darbības pamatā ir likums „Par Latvijas Banku”.
Vēsturiski bankas darbības pirms sākumi radās līdz ar tirdzniecības attīstību. Lai varētu norēķināties par pirkumiem ar citu zemju tirgotājiem, bija nepieciešams mainīt naudu. Vēsture liecina, ka pirmie naudas mainītāji bija itālieši. Viņi naudas mainīšanas operāciju veikšanai izmantoja galdu, kuru novietoja tirgu laukumā. Līdz ar to termins banka aizgūts no itāļu vārda banco. To var tulkot kā galdu, solu. Tajā gadījumā, ja kāds no tirgotājiem mēģināja naudas mainīšanas laikā piekrāpt savu klientu, galds tika salauzts, tas nozīmēja bankrotu.
1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika, un no jauna bija jārada gan valsts finanšu sistēma, gan Latvijas nacionālā valūta. Lai varētu īstenot sekmīgu monetāro politiku, 1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Latvijas Bankai tika piešķirtas emisijas tiesības. Tās pagaidu statūti tika apstiprināti 1922. gada 19. septembrī ar Ministru kabineta lēmumu, un tās sākotnējais kapitāls bija 10 milj. latu. Banku nodibināja uz Valsts Krāj- un Kredītbankas bāzes, Latvijas Bankai 1922. gada 1. novembrī pārņemot tās aktīvus un pasīvus, un jau 2. novembrī Latvijas Banka laida apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes - 500 Latvijas rubļu naudas zīmes ar uzdruku. Latvijas Banka veica gan tiešo valsts centrālās bankas uzdevumu - naudas zīmju emisiju, to nodrošinājuma un apgrozības kontroli, gan komercdarbību, finansējot un kreditējot valsts un privātos uzņēmumus, iestādes un pilsoņus. 1923. gada 24. aprīlī Saeimas plenārsēde apstiprināja Latvijas Bankas statūtus. Otrā pasaules kara laikā banka pārtrauca darbību un tā tika atjaunota- 1990.gada 2.martā. 1990. gada 2. martā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma likumu "Par bankām" un lēmumu "Par Latvijas Banku". Tas noteica, ka Latvijas PSR tiek dibināta (faktiski - atjaunota) Latvijas Banka - vietējā centrālā banka - patstāvīga valsts banka, naudas emisijas centrs, banku banka attiecībā pret komercbankām, valsts budžeta kases izpildes organizatore un ekonomikas regulētāja ar monetārās politikas instrumentiem. …
