12. gs. beigās un 13. gs. sākumā baltu tautas bija palikušas kā maza saliņa kristīgo tautu vidū. Vairāk kā pirms 800 gadiem arī latviešu tauta sāka iekļauties Eiropas kristiešu saimē.
Vēstures gaitā latvieši dzīvojuši zem dažādām svešām varām, un tās sadalījušas tautu dažādās ticībās: luterāņos, katoļos, pareizticīgajos u.c. Līdz reformācijai visa mūsu tauta bija Romas katoļi. Pēc reformācijas Vidzeme, kas nokļuva luterisko zviedru varā un Kurzemes hercogvalsts, kur noteicējs bija Gothards Ketlers, kļuva luterticīgas. Latgale, Polijas atkarībā nokļuvusi, palika katoliska.
Līdz ar kristiānisma izplatīšanos Latvijā parādījās arī baznīcas – dievnami, kur pulcējās ļaudis un kur tiem tika sludināta Kristus mācība. Tagad Latvijas katoļiem pārsvarā ir mūra baznīcas, kā arī tādas, kas nav tipveida baznīcas celtnes un izskatā atgādina parastu privātmāju.
Ar pirmo kristīgo celtņu parādīšanos Baltijas telpā tās iedzīvotāji ieguva savdabīgu un jaunu priekštatu un vērtību sistēmu. Būvmateriāla ēkas ar savu veidolu atšķīrās no baltu aizsardzības, dzīvojamajām un saimniecības būvēm, jo izstrāvoja agrāk nepazītu spēku un pārlaicīgas varenības garu. Nostiprinoties Daugavas krastos, misionāru nolūks bija rast drošu patvērumu, un tādēļ arī pirmajās sakrālceltnēs bija apvienotas divas funkcijas – releģiskā un militārā. Dievnams kļuva par dvēseles pilnveides vingrinājuma un pārbaudes vietu, par garīgu patvērumu. Un visai nemierīgajos gadsimtos, kad Baltijā siroja stiprāko kaimiņzemju karavīri, baznīcas fiziski aizsargāja tajā sabēgušos draudzes locekļus, kuri briesmu brīdī raidīja uz debesīm lūgumu pēc aizstāvības. Toreiz pastāvēja nerakstīti bruņniecības ētikas likumi: dievnamā neienākt ar kailiem ieročiem, neizliet asinis, jo lūgsnā iegrimušu cilvēku sargā Dievs. Taču cilvēki šos likumus daudzreiz arī pārkāpa. Un lija asinis, dega dievnamu jumti, iekarotāji sagrāva baznīcu velvētos griestus, uz kuriem mēģināja patverties pa šaurajām kāpnēm sakāpušie ļaudis.
Arī dabas spēki dažkārt nesaudzēja baznīcas. Gadījās, ka to pamatus izskaloja palu ūdeņi vai, iegrimstot zemei, sienās parādijās plaisas. Gadījās, ka vētras sagāza torņus vai norāva jumtus. Ugunsgrēki un zibens ir nesuši postu ar mīlestību celtajai un pašaizliedzīgi postajai lūgsnas vietai, tā ka dievnamiem Latvijā un visā pasaulē ir tāpat kā cilvēkiem – katram savs liktenis.
Visbiezākais vēsturisko kultūrslāņu kārtojums tomēr ir un paliek Rīga. Tās kristietības tradīcijas ietiecas Baltijas misijas pašos sākumos. …
