1. Ievads
Par dižkoku skaitu precīzu ziņu nav, jo koks tomēr ir un paliek koks un dažādu apstākļu dēļ tas var vai nu satrunēt vai nogāzties vētrā, kas nu vairs nav retums. Vētras dēļ ir cietuši ļoti daudzi vērtīgi koki, īpaši tie, kuri ir veci.
Lai iegūtu pilnīgas ziņas par visiem Latvijas teritorijā augošajiem dižkokiem un organizētu to aizsardzību, uzraudzību un kopšanu, dižkokus uzskaita pēc viena veida principa: sniedz ziņas par to atrašanās vietām, izmēriem, augstumu, apkārtmēru krūšu augstumā (diametru), aptuvenu vecumu, vainaga lielumu, veselības stāvokli un augšanas apstākļiem. Raksturīgākās ziņas par visiem kokiem atrodamas inventarizēto koku sarakstā.
Kādam jābūt dižkoku atlases un novērtējuma kritērijam? Parasti dižkokus izdala pēc to izmēriem un vecuma. Galvenie vērtēšanas rādītāji ir apkārtmērs krūšu augstumā, t. i., 1, 3 m no zemes, un aptuvens vecums. Jāpiebilst, ka dižkoku vecumu nav iespējams precīzi konstatēt, jo bieži stumbra koksnes vidusdaļa ir satrupējusi – koki ir dobumaini. Koku inventarizēšanā tiek ievēroti šādi pamatprincipi: inventarizēti galvenokārt vietējās floras koki ar noteiktu minimālo apkārtmēru krūšaugstumā (ozoliem, liepām, gobām un ošiem tas bija 4 m, vīksnām, kļavām un melnalkšņiem – 3,5 m, priedēm un egIēm – 3 m, paegļiem – 0,8 m); kokveida (ne krūmu) īves uzskaitītas neatkarīgi no to dimensijām. Citzemju koku sugas uzskaitītas tikai tajos gadījumos, ja kokiem ir vai nu sevišķi lieli izmēri vai arī koki Latvijā sastopami kā retums.
Bērzs, apse un vītols neizceļas ar ilgu mūžu, jo tiem nav izturīga koksne; parasti jau ap 100 gadiem (reizēm pat agrāk) tie cieš no trupes. Tāpēc nav lietderīgi šīm sugām izdalīt dižkokus, jo tie ātri «izstājas» no ierindas. Daži interesanti eksemplāri tomēr ir uzskaitīti. Ļoti reti var sastapt bērzus un parastās apses ar stumbra diametru 1 m un vairāk, toties vītoliem dimensijas ir krietni lielākas. Lielus izmērus sasniedz dažas introducētās papeļu (apses) sugas, piemēram, baltā, Kanādas un balzama papele.
Nav inventarizēti arī to sugu koki, kurus pati daba nav apveltījusi ne ar lieliem izmēriem, ne ar ilgu mūžu, – baltalkšņi, pīlādži, ievas, mežābeles u. c. – taču būtu interesanti arī uzzināt, kādus maksimālos izmērus un vecumu sasniedz šo sugu koki. Atzīmētas ir tikai dažas mežābeles un bumbieres.
Interesi un apbrīnu var izraisīt arī visaugstākie koki. Taču pilnīgu datu par koku maksimālo augstumu nav. Izvēloties koku stumbra apkārtmēra minimālo robežu krūšu augstumā, jāvadās no koku augšanas gaitas Latvijas klimatiskajos apstākļos un no līdzšinējās pieredzes. Pieņemot šo robežu par zemu, inventarizējamo koku skaits ievērojami pieaugtu un zustu dižkoku izdalīšanas būtiskā nozīme.
Koku minimālais resnums noteikts, vadoties no zināmiem apsvērumiem, kurus noteikusi koku augšanas gaita Latvijas klimatiskajos apstākļos. Lai pieņemtu minimālās robežas, jāstrādā vairākus gadus – salīdzināt un vērtēt faktiskos materiālus. Citos klimatiskajos apstākļos, piemēram, ziemeļos un sausajos apgabalos, minimālās koku dimensijas ir mazākas, jo tur koki nesasniedz lielus izmērus. Līdz šim šajā darbā nekāda pieredze nav uzkrāta, nav arī teorētisko apsvērumu.
Koku resnumu vislabāk raksturo diametrs, un tas arī ir vieglāk uztverams. Mežsaimniecībā koku diametru nosaka ar speciāliem instrumentiem – dastmēriem –, ar kuriem parasti var izmērīt kokus ne resnākus par 70 – 80 (100) cm.
Dižkokiem diametru tieši izmērīt nevar, to var izdarīt tikai tad, kad koks jau nogāzies, tāpēc vispirms jāizmēra koka apkārtmērs un pēc tam jāaprēķina diametrs. Diametra aprēķināšanai izmanto tabulu.
Liela zinātniska nozīme ir arī koku vecumam. Precīzi noskaidrot dižkoku vecumu, kas parasti sniedzas vairākos gadsimtos, ir grūti, jo stumbra vidusdaļa lielākoties ir satrupējusi vai dobumaina.
…
