Latvijas ekonomikai trūkst prioritāšu

Nobeigums
Ne velti DaVinči ir teicis „Zināšanas- kapteinis, prakse- kareivji.” Latvija ir jauna valsts, kura vēl mācās kā skolniece pamatskolā. Sākumskolas zināšanas ir gūtas- lasīt, rakstīt prot, zīmēt, līmēt spēj, lekt un krist arī. Viss nāk ar laiku un ir jauki redzēt skaisto NAP, kur pāri 50 lapās ir aprakstīts, kas un kā notiksies, kas ir galvenais un uz ko ir jātiecas, bet kārtējo reizi var ievērot samērā trulu sakritību, kura nevienu vien reizi jau ir uzpeldējusi- darbojas, kamēr aktuāli, vēlāk aizmirst un neņem vērā. Tas nenotiek tikai ar NAP, bet arī ar daiļajiem partiju plāniem latvju tautas labā, mūzikas hitiem, dižpārdokļiem veikalos, kases grāvējiem kinoteātros. Viss nāk un aiziet. Visiem vajag un tad aizmirst. Savā ziņā šajā situācijā var sajust Padomju Savienības melanholisko smaržu, kur saukļi bira, papīros viss tapa, bet reāli- robs pēc roba. No tās pašas Padomju Savienības cilvēkiem vēl arvien ir izcilā pārliecība, ka valstij ir jāparūpējas par visiem, tā lai visiem ir labi- jādod darbs, izglītība, dzīvesvieta un pārtika-, labi, ka neprasa arī mīlestību un ģimeni dot. Cilvēkiem tiek solīts savādas propagandas veidā, ka būs, būs drīz, viss būs un cilvēki tic, jo vēl nav iemācījušies dzīvot citādi, tam ir vajadzīgs laiks un paaudzes.
Valstij trūkst prioritāšu, jo tās varas pārstāvji, tautas kalpi ir aizņemti ar solīšanu un centieniem izpatik visiem, nevis attīstīt vienu nozari spēcīgāk, bet pārējām ļaut attīstīties savu gaitu un saviem spēkiem. Prakse ir labs kareivis, kurš ar gadiem norūdās un spēj efektīvāk pieņemt lēmumus, precīzāk trāpīt un izdzīvot paša spēkiem, kas viss Latvijai ir vēl jāapgūst un NAP būtu lielisks sākums, ja tas arī tiktu ņemts vērā, nevis putētu plauktā…