Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Vēs­tu­rei nav lab­pa­ti­cis sa­gla­bāt cel­tnie­cī­bas pie­mi­nek­ļus no lat­vie­šu se­nat­nes. Pils­kal­nu un ap­met­ņu ar­he­olo­ģis­kie pē­tī­ju­mi ļauj ap­jaust kur­šu, sē­ļu, zem­ga­ļu, lat­ga­ļu un lī­bie­šu būv­ju kon­tū­ras ze­mes lī­me­nī. Par to, kas at­ra­dies augst­āk par pa­ma­tiem, zi­ņas ir frag­men­tā­ras un pēc at­ra­du­miem Ār­aišu eze­rā un zem Rī­gas iz­sīkst. Ti­kai dro­ši zi­nāms, ka pēc 13. gs. lat­vie­ši sa­vas mā­jas bū­vē­ja no ko­ka, eg­ļu vai prie­žu baļ­ķiem guļ­bū­vē.
Pa­ma­ti un pa­var­di bi­ja krau­ti no lauk­ak­me­ņiem, krās­nis mū­rē­tas ar mā­liem. Cik ie­spē­jams – dur­vju vi­rās, spā­rēs un ci­tur iz­man­to­tas da­bas do­tās for­mas.
Kā­das kop­ai­nas no de­ta­ļām vei­do­ja šīs bū­ves (no ku­ra lai­ka mums sā­kās, pie­mē­ram, sav­rup­sē­ta, vai­rāk­slīp­ņu jum­ti, ri­ja, klēts un kūts kā at­se­viš­ķas ēkas, pirm­ie lo­gi), mēs mek­lē­jam da­bā un rak­stos. Prak­tis­ki se­nā­ku lat­vie­šu mā­ju par 17.gs.70.ga­dos bū­vē­to Val­mier­mui­žas “Bre­žu” dzī­vo­ja­mo ri­ju mums nav. (In­dāns 1994a) Šī ri­ja un arī dau­dzas ci­tas se­nas lat­vie­šu cel­tnes ir uni­kā­las, tās bū­vē­tas ar mī­les­tī­bu un pat pēc sim­tiem ga­du ta­jās ir sa­gla­bā­ju­sies sav­da­bī­ga aura, kas pie­sais­ta. Lat­vi­jas Et­no­grā­fis­kais brīv­da­bas mu­zejs ir vie­ta, kur tiek sa­gla­bā­ta lat­vie­šu kul­tū­ras el­pa un bur­vī­ba cik to ir at­ļā­vu­si lat­vie­šu tau­tai neiz­de­vī­gās vēs­tu­ris­kās sa­kri­tī­bas.…