Ievads
1939. gada 1. septembrī sākās 2. Pasaules karš, kurš skāra lielāko daļu valstu, tajā skaitā arī Latviju. 1940. gada 17. jūnijā PSRS armija okupēja Latviju. Tas bija sākums divām Latvijas okupācijām: padomju, vācu, bet pēc kara beigām atkal padomju režīma atgriešanās atnesa ne mazāk posta, kā piedzīvotais karš.
1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts – šajās dienās notika lielākās masu deportācijas Latvijas vēsturē, kuras tika īstenotas saskaņā ar padomju varas plāniem pārveidot Latvijas sabiedrību un sagatavot to turpmākajam ceļam un „saulaino tāli”. Šī mērķa sasniegšanai tika upurēti tūkstošiem nevainīgu cilvēku. 1941.gadā no Latvijas uz PSRS austrumu reģioniem tika deportēti 14 tūkstoši cilvēku, bet vēl vairāk cilvēku izsūtīja 1949.g. no 25. līdz 28.martam - 43 tūkstoši šajas trauksmainajās dienās zaudēja savas mājas. Šajā masu deportācijā cieta arī viena no darba autora ģimenēm – Pētera Arbidāna ģimene.
Apraksts par šīm deportācijām, atmiņu stāsti, saglabājušies dokumenti, fotogrāfijas un intervijas palīdzēs pilnīgi izprast to, kas notika šajos gados un ko piedzīvoja mūsu vecāki un vecvecāki. Šie notikumi atstājuši iespaidu ne tikai uz viņiem, bet zināmā mērā arī uz visu dzimtu un tiem ģimenes locekļiem, kas dzimuši pēc atgriešanās Latvijā. Neviens nezin, kur un kā katrs no mums būtu izveidojis savu dzīvi un šodien dzīvotu, ja nebūtu šo deportāciju.
Pētījumam par represijām un deportācijām ir mērķis, uzdevumi un struktūra, kas palīdzēs atbildēt uz jautājumiem par to, kā varas ietekmē veselu dzimtu un atsevišķu cilvēku likteņus.
Mērķis: Izpētīt Latvijas valstij nozīmīgākos vēsturiskos procesus un to ietekmi uz atsevišķu cilvēku likteņiem.
Uzdevumi:
1) Apkopot materiālus par deportācijām un represijām Latvijā pēc 2. pasaules kara.
2) Izpētīt Arbidānu un Bārdiņu ģimenes likteni, kuras skāra padomju represijas.
3) Uzkrājot un saglabājot atmiņstāstus, veidot ģimeņu vēsturi.
Struktūra: 1. daļa. Padomju represijas Latvijā 1940./1941.g. un pēc Otra pasaules kara.
2. daļa. Bārdiņu un citu ģimeņu liecības par represijām.
3. daļa. Arbidānu ģimenes stāsts.
4.daļa. Represēto dzīvesgaitas mūsdienās.
Padomju represijas Latvijā 1940./1941.g. un pēc Otra pasaules kara.
1.1 Latvija 1939. – 1941. gads
1939. gadā Hitlers un Staļins rosīgi gatavojās īstenot savu mērķi apgūt Pirmajā pasaules karā zaudēto un atjaunot bijušo impēriju kundzību pār Austrumeiropu. Kad Rietumu lielvalstis Lielbritānija, ASV un Francija neizrādija gatavību aizstāvēt jaunās Centrāleirpoas valstis no Vācijas uzmācības, Hitlers un Staļins secināja, ka viņiem tāpat izdosies sadalīt savā starpā visu Austrumeirpu. Tā arī sākās Latvijas valsts bojāejas plānošana.
1939. gada 23. augustā tiko noslēgta vienošanās starp nacionālsociālitisko Vāciju un Padomju Savienību, ko sauc par Molotova-Ribentropa paktu. Atklāti šis dokuments tika izsludināts kā neuzbrukšanas līgums starp divām lielvarām, bet slepenajā papildu pielikumā Austrumeiropa bija sadalīta „ietekmes sfērās”. Molotova ribentropa pakts bija starpvalstu līgums, kas kalpoja Vācijas un Padomju Savienības īstermiņa interesēm nodrošināt mieru savā starpā. Tajā pašā laikā abas puses gatavojās cīņai uz dzīvību un nāvi.
Lai rastu vācu tautai plašāku dzīves telpu, 1939. gada 1. septembrī Hitlers pavēlēja Vacijas karaspēkam uzbrukt Polijai. Hitlers jutās drošs, ka Staļins ievēros Molotova-Ribentropa pakta noteikumus un neiejauksies. 1939. gada 2. septembrī Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis oficiāli paziņoja, ka Latvija neiesaistīsies karā, ka tā būs neitrāla valsts. Divdesmit neatkarības gadu laikā Baltijas valstis nebija spējušas vienoties par kopīgu drošības politiku, ar ko Latvija, Lietuva un Igaunīja spētu sevi aizsargāt pret ārējiem draudiem.
…
