Baltijas republiku- Latvijas, Igaunijas, Lietuvas iekļaušanu PSRS veicināja un sekmēja neskaitāmi apstākļi Eiropā un ASV. Lai izprastu šī procesa neizbēgamību ievadā gribu apskatīt izveidojušos situāciju. 1940. gada vasarā Francija jau bija cietusi militāro sakāvi un vairs nespēja ietekmēt Eiropas politiskās norises. Savukārt Anglija šajā laikā bija palikusi viena. 1940. gadā, Padomju savienībai uzsākot Baltijas valstu okupāciju, Anglijas valdības attieksme pret šo starptautisko tiesību pārkāpumu bija nenoteikta, izvairīga. Līdzīga bija ASV nostāja. Kaut Anglijas valdības nostāja attiecībā uz Baltijas valstu likteņiem netieši atbalstīja Padomju Savienības agresīvo rīcību, PSRS diplomātiskais dienests nesekmīgi centās piespiest Anglijas valdību atzīt, ka Baltijas valstis brīvprātīgi iestājušās Padomju Savienībā, līdz ar to okupācija būtu jāatzīst arī de iure.
1941. gadā PSRS un Anglija noslēdza vienošanos par kopēju rīcību karā pret Vāciju. ASV un Lielbritānijas vadītāji parakstīja Atlantijas hartu. 24. septembrī šai hartai pievienojās arī PSRS. Anglijas valdība nekādā gadījumā nevēlējās saasināt attiecības ar PSRS un pieņēma visas Padomju Savienības prasības- atzīt Baltijas valstu pievienošanu PSRS de iure.
Karš atnesa latviešu tautai līdz tam nepieredzētus zaudējumus. Gāja bojā Latvijas iedzīvotāju. Savu dzimteni pameta 280000 cilvēku. Otrā Pasaules kara beigu posmā Padomju Savienības valdība vēl nebija īsti pārliecināta, vai Sabiedrotās valstis nepieprasīs atjaunot Baltijas valstu neatkarību, tādēļ 1944. gada rudenī steidzami veica robežu izmaiņas.[1;101],[2;242]
Pēc kara bija jāatjauno izpostītā saimniecībā. Bija no jauna jāceļ nopostītās pilsētas, sagrautie tilti, rūpnīcas, jāatjauno ceļi un dzelzceļi. Latvijā trūka mašīnu, elektroenerģijas un dažādu iekārtu.[2;243]
…
