Latvijas koki savām saknēm cieši turas Latvijas zemē un spitē negaisiem un vētrām. Kopš seniem laikiem tie vēl šodien dod pajumti un patvērumu putniem, zvēriem un cilvēkiem.
Mūsu senči savas mājvietas ierīkoja meža līdumos, - smagā darbā atkarojot pirmatnējam mežam sev dzīves vietu. Šai cīņā ar dabu viņi iemācijās mežu labi pazīt un cienīt.
Koki deva gan izejvielu ēkām un lietām, gan domu tēlus dziesmām un dzives gudrībām. Meža dziļajā klusumā vai koku galotņu mierīgajā šalkoņā klausoties, vislabāk varēja izjust dabas spēku, kas pārāks par cilvēka rosmēm un darbu. Tāpēc latvieši pat savas svētvietas vismīļāk iekārtoja mežos un birzīs. Viņi saudzēja kokus, stādīja tos ap savām mājvietām un iekopa dārzus, domādami par nākotni, par jaunām tautas un meža audzēm.
Katram kokam ir sava "balss", - tie katrs šalc savādāk, arī to augums, zaru veids un Iapotne atšķiras. Dabā novērotas dažādu koku īpatnības daudz palīdzēs krāsojot. Labu daļu Latvijas koku sugu bieži iespējams atrast tagadējās dzīves vietas tuvumā- ārpus Latvijas.
Vasaras tveicē tālie meži ir dūmaini zili, lietus dienā zem pelēkām debesīm gandrīz melni. Arī rudenī koku lapotne krāsojas dažādi: salnas rītā kļavas koši sarkanās lapas un bērzu dzidri zeltainais dzeltējums visai atšķiras no apšu audzes miltaini palsā okera toņa.
Egļu sulīgais zaļums vienmēr ceļas melnīgsnējs pāri lapu koku galotnēm, bet miglas rīta sidrabainā gaismā šīs pašas egles var būt tik viegli pelēkas, ka tikko atšķiras no debesīm.
Sauso pauguru kadiķīši tup smilgās palsi zaļgani. Bērzu stumbri pavasara saulē mirdz spožā baltumā, bet šis baltums ir citādāks nekā apkārt kūstošajam sniegam. Baltajiem toņiem dabā ir lielas dažādības!
Latviešu valodā mežam un kokiem daudz nosaukumu. Ja koki aug nelielā skaitā vienkopus, to sauc par puduri, bet lielāku platību par mežu. Tīraudze ir mežs, kur pārsvarā vienas sugas koki. Ja bērzi vien, to sauc birzs, dažreiz arī apšu audzi sauc par birzi. Ozolu audze tiek dēvēta ozolaine, ozolājs, tāpat liepu audze liepājs. Dižo egļu audzi sauc eglājs, eglaine, bet ja kopā ar priedēm, tad - vēris. Sils ir priežu tīraudze. Gārša - skuju un lapu koku mežs ar kuplu lazdu biezokni zem lielajiem kokiem. Grīnis ir piejūras brikšņu audze ar viršiem un paretiem bērziņiem, priedītēm pa vidu. Krūmi ir kārklu un jauno alkšņu saaugums gar upmalām un atmatā aizlaistiem, nekoptiem Iaukiem. Apara saucas tīruma vidū mitrā ieplakā atstātu krūmu un dažu bērzu vai alkšņu puduris. Kokiem apstādītus ceļus, kas no lielceļa veda sētā, sauc gatves. Latvijā parastās vītolu gatves bieži radās tā, ka vītola sētas stabi mitrajā zemē sākā laist saknes un izauga lieli koki.…
