Latvijas - Krievijas sauszemes noteikšanas ekonomiskie, politiskie un starptautiski tiesiskie aspekti

1991. gadā Latvija un Krievija parakstīja līgumu par starpvalstu attiecību pamatiem, kurā Latvijas delegācija mēģināja iekļaut atsauci uz 1920. gada Miera līgumu, bet Krievija tam iebilda.
1992. gada 22. janvārī Latvijas AP pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un 6 Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu", kurā 1944. gada 23. augusta PSRS AP Prezidija dekrēts "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā" atzīts par antikonstitucionālu, bet lēmumi, ar kuriem Latvijai atrauta tās likumīgā teritorija, par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža.
90. gadu vidū Latvijai, lai virzītos uz savu stratēģisko mērķu sasniegšanu – dalību ES un NATO, bija nepieciešams demonstrēt progresu attiecībās ar Krieviju robežas jautājumā, tāpēc 1997. gada 7. augustā Latvijas valdības pārstāvji parafēja un 9. decembrī Ministru Kabinets apstiprināja Latvijas – Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika apstiprinātas pašreiz de facto pastāvošās robežas. Krievija bremzēja robežlīguma parakstīšanu, turklāt arī Latvijā sabiedrība un daudzi politiķi nebija gatavi akceptēt šādu robežlīgumu, kurā Latvija atteiktos no savas Abrenes.
2005. gada maijā Latvijā norisinājās spraigas diskusijas par iespējamo robežlīguma parakstīšanu, taču Krievija atteicās līgumu parakstīt, savukārt Latvijā sāka runāt par šī robežlīguma konstitucionalitāti vispār, tika apspriesti arī iespējamie situācijas atrisinājuma modeļi.
Jaunā Latvijas – Krievijas robežlīguma sakarā tika minēts, ka Latvijai jāsamierinās ar tādu robežu, kāda tai bija uz 1991. gada 21. augustu (tātad bez Abrenes). Krievija uzsver, ka tā ir vienīgā eksistējošā abu valstu robeža. Tagadējā de facto robeža tika nostiprināta kā de jure robeža jaunajā robežlīgumā 2007. gada marta beigās - Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums par Latvijas un Krievijas valsts robežu, izraisot spraigas diskusijas Latvijā par šāda līguma leģitimitāti vispār un par Latvijas nacionālo interešu nodevību.…