1. Situācija Latvijas lauksaimniecībā.
1.1 Lauksaimniecības vieta tautsaimniecībā.
Lauksaimniecība ir viena no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm, tā ir lielākais lauku zemes izmantotājs, kā arī noteicošais lauku vides un apkārtējās vides kvalitātes factors. Lauksaimniecība Latvijas tautsaimniecībā joprojām ieņem nozīmīgu vietu. Lauksaimniecības sektora attīstības rezultātā darbojas noteikts skaits pārstrādes uzņēmumu un ražojošu saimniecību, taču pastāv tendence šim apjomam samazināties, ražošanai koncentrēties un specializēties.
Lauksaimniecības nozarēs strādājošiem ir nepietiekami finanšu resursi, lai investētu ražošanas un pārstrādes modernizācijā. Liela daļa ražotāju nespēj ņemt papildus kredītus, jo ražojošās saimniecībās trūkst ieķīlājama nekustamā un kustamā īpašuma.
Lauksaimnieciskā tehnika ir novecojusi. Vairumā lauksaimniecības nozaru ir zema produktivitāte. Lielākā daļa ražošanas būvju (60-65%) ir novecojušas, kā arī bīstamas apkārtējai videi un lietotājiem, jo tās ir būvētas pirms 50-60 gadiem un neatbilst darba drošības, higiēnas un dzīvnieku labturības apstākļu prasībām.1 Mežu izstrāde tiek izmantota, lai gūtu līdzekļus investīcijām saimniecībās un segtu ražošanas izraisītos zaudējumus.
Latvijā ir nepietiekoši dažādota lauksaimnieciskā darbība. Ražotājiem un pārstrādātājiem ir iespēja saražot produkciju atbilstoši patērētāju vēlmēm un to veiksmīgi realizēt tirgū, taču tas notiek reti. Lielākajā daļā saimniecībās tiek ražota tradicionāla produkcija, kuru viegli izkonkurēt pasaules tirgū esošajiem lētākajiem produktiem.
Uzskatu, ka būtiskākā problēma visās lauksaimniecības nozarēs ir nesakārtots iekšējais tirgus, kas mazina ražotājus un pārstrādātāju konkurētspēju. Valstī tiek ievesta kontrabanda un preces par dempinga cenām, taču pašmāju ražotāji nav spējīgi un valsts institūcijām trūkst kapacitātes rast problēmu laicīgu un adekvātu risinājumu.
1.2 Izmaiņas attiecībā uz 2010. gadu.
Ņemot vērā iepriekš uzskaitītos faktorus, lai padarītu ražošanu efektīvāku un, iespējams, saglabātu to, ir jāveic būtiska ražošanas pārstrukturizācija vairumā lauksaimniecības uzņēmumu. Lai to īstenotu, pasākumi ir jāveic ļoti savlaicīgi (2010. gada sēja sākas jau augustā). Daļa pasākumu, jau ir nokavēti, piemēram: Jauna tehnika 2010. gada sējai pasūtīta pie ražotājiem jau 2008. gada vasarā par augstākajām tirgus cenām (ņemot vērā prognozes, ka tās pieaugs vēl par 15 – 20%) un neizvērtējot patieso nepieciešamību. Lai uzlabotu ekonomiskos rādītājus nepietiek ar neievērojamu līdzekļu taupīšanu. Piemēram: samazinot, minerālmēslu un pesticīdu devas, var ietaupīt ne vairāk kā 5% no visām ražošanas izmaksām, pie tam tas tieši ietekmē ražas potenciālu. Sastādot daudz dažādas ražošanas un tehnoloģiskā plāna versijas, visefektīvākie risinājumi šajā situācijā ir ievērojama ekstensifikācija. Vislielāko līdzekļu ietaupījumu rādās var iegūt samazinot uzņēmumu fiksētās (administratīvās izmaksas). Lielākajā daļā uzņēmumu administratīvās un amortizācijas izmaksas sastāda 40 – 60% no kopējām izmaksām un šī ir tā vieta, kur veikt visievērojamākos optimizācijas pasākumus. Plānotās tiešās ražošanas izmaksas 2010. gadam būs zemākas ( 20 – 35%, iespējams sasniegs 2006. gada līmeni) pamatojoties uz degvielas, minerālmēslu, sēklas un darbaspēka izmaksu samazinājumu.
…
