Mantošanas tiesības ir civiltiesību institūts, kas regulē attiecības, kas saistītas ar mirušā tiesību un pienākumu pāriešanu uz citām personām.
Šie principi ir saitīti viens ar otru. To savstarpējās attiecības dažādos periodos un dažādās valstīs ir dažādi.
Mantoðanas un ģimenes tiesības tradicionāli ir visstabilākais un konservatīvākais civiltiesību institūts. Pēdējā gadsimta laikā mantošanas tiesības mainījušās maz, salīdzinot, piemēram, ar komerctiesībām, tomēr tās mainījušās lielā mērā salīdzinot ar to attīstību iepriekšējos gadsimtos.
Pēdējā gadsimta laikā galvenokārt paplašinātas pārdzīvojošā laulātā mantošanas tiesības, atzītas vai nostiprinātas ārlaulības bērnu mantošanas tiesības, kā arī dažās valstīs sašaurināts matotāju loks.
1.nodaļa. Mantošanas tiesību vispārējs raksturojums.
Testamenta atstāšanas brīvība ir testatora tiesības noteikt savas mantas juridisko likteni pēc viņa nāves. Testamenta atstāšanas brīvība ir loģisks turpinājums īpašumtiesību brīvībai. To attīstība vēsturiski noritēja tāpat kā īpašumtiesību brīvības attīstība un līgumu slēgšanas brīvības attīstība. Visās šajās minētajās civiltiesību nozarēs tiek mēģināts sabalansēt privātīpašuma svētuma principu un valsts iejaukšanās mehānismu. Arī testamenta atstāšanas brīvība vairumā valstu ar laiku tiek aizvien vairāk ierobežota par labu testatora ģimenei.
Kontinentālās Eiropas no vienas puses un Anglijas un ASV no otras puses atšķirīgās tiesību sistēmas nosaka arī atšķirības mantošanas tiesībās.
Kontinentālās Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, mantošanas būtība ir universāla tiesību pārņemšanas sistēma, kuras rezultātā mirušā tiesības un pienākumi pāriet uz tā mantiniekiem. ASV un Anglijā mantojuma atstājēja manta sākumā pāriet “pilnvarojuma īpašumtiesībās” mirušā “personīgajam pārstāvim”, kurš norēķinās ar kreditoriem, realizējot mirušā pienākumus, bet mantinieki saņem to mantojuma īpašuma daļu, kas palicis pēc šīs norēķināšanās ar kreditoriem.
Rietumeiropas valstīs galvenais mantošanas veids ir testamentārā mantošana, bet likumiskajai mantošanai ir subsidāra nozīme. Tā notiek gadījumos, kad mirušais nav atstājis juridiski derīgu testamentu, kā arī gadījumos, ja testamentā nav apmierinātas neatstumjamo mantinieku prasības.
…