Ievads
“Vēsturnieki atmiņas uzskata par trešās kategorijas dokumentālo avotu. Trešajai Atmodai tāds aizspriedums neder. Tās rūpīgi savācamas, lai paglābtu no nebūtības to trauslo, gaistošo vielu, kas spēj no nebūtības izcelt notikumus, cilvēkus un tautas dvēseles stāvokli.” [4.,9.] Šī Sandras Kalnietes atziņa man lika sarosīties un uzsākt zinātniski pētnieciskā darba rakstīšanu. Es vēlējos apkopot cilvēku atmiņas par Trešās Atmodas laiku, pierakstīt viņu izjūtas un domas.
Kāpēc tieši Atmoda, kāpēc Trešā Atmoda? Es varēju rakstīt kaut vai par Latvijas okupēšanu, varēju rakstīt par kariem, bet Trešā Atmoda, manuprāt, ir kaut kas fenomenāls. Tāda tautas vienotība, tāds brīvības gars, kāds valdīja tolaik, nav atkārtojams un ne katram lemts to piedzīvot. Cienu tos, kuri dzīvojuši Atmodas laikā, savus vecākus, vecvecākus. Zinu, ka vecvecāki piedzīvojuši arī ļoti smagus politiskus notikumus – Otro Pasaules karu, okupāciju, bet varbūt tas bija tā vērts, lai pēc vairākiem gadiem sekotu uzvaras mirklis, brīvība. Cilvēki bija tik ļoti izslāpuši pēc brīvības un ļoti tās alka. Sākumā bija bikls un augstākās varas apspiests centiens izrauties no piecdesmit okupācijā pavadītiem gadiem, taču beigas izvērtās negaidīti veiksmīgas un Latvijas Republikā 1990. gada 4.maijā tiek pieņemta Neatkarības deklarācija, bet oficiāli neatkarību atjauno 1991. gada 21.augustā.
Manuprāt, šodien ir svarīgi atskatīties pagātnē, ieraudzīt, cik mēs, latvieši, spējam būt vienoti grūtībās. Tas ir sevišķi svarīgi šajos krīzes jeb dižķibeles laikos.
Darba mērķis ir ne tikai apkopot Trešās Atmodas dalībnieku un līdzdalībnieku atmiņas un viņu redzējumus par to laiku, bet arī mudināt mūsdienu latvieti uz patriotisku rīcību, jo man šķiet, ka šobrīd vairs nav tik daudz cilvēku, kas būtu gatavi aizstāvēt savu valsti. Mērķis ir gūt izpratni par 3. Atmodas gaitu un sekām mūsdienās.
…
