Pēc pilsētu pašvaldību iekārtas reformas, nodokļu maksāšana bija legāls pamats pašvaldību vēlēšanu tiesību iegūšanai. Vēlētāji bija iedalīti trijās klasēs pēc nomaksāto nodokļu lieluma, , un katrai vēlētāju klasei bija noteikta sava pārstāvniecība pilsētas pārvaldē.
Pilsētu ienākumus vairoja arī ļoti atšķirīgās komunālās nodevas, kas dažādās pilsētās bija ļoti dažādas. Piemēram , Rīgā tādas bija zirgu nodoklis, suņu nodoklis, automobīļu nodoklis, velosipēdu nodoklis, kā aŗi dažādās nodevas par preču svēršanu, mēŗīšanu. Mūsdienās atšķirīgais ir tas ka nodokļi parasti dažādās pašvaldībās ir vienādi, tos katra pašvaldība pati parasti neizdomā. Pašvaldība var likt un nelitk maksāt kādu nodokli piemēram par suni to īpašniekiem, šāds nodeva ir daudzās pašvaldībās.
7. Pievienotās vērtības nodokļa attīstības vēsture Latvijā
Pirmās nodokļu sistēmas izveidošana Latvijā bija saistīta ar daudzām grūtībam, kas radās brīvvalsts pirmajos pastāvēšanas gados. 30. gadu beigās nodokļu skaitu Latvijā papildināja vairāki no jauna ieviesti nodokļi. Un tāpat kā citur pasaulē, Latvijā eksistēja pievienotās vērtības nodokļa priekšgājējs – apgrozījuma nodoklis.
Šajā laikā apgrozījuma nodoklis tika noteikt 2 līdz 5 procentu apmērā no preču mazumtirdzniecības cenām, taču bija arī noteikt samērā garš preču saraksts, kuru ražošanu vai pārstrādi tomēr neaplika ar šo nodokli. Tādas, piemēram, bija daudzas pirmās nepieciešamības preces, par kurām tika uzskatīta sāls, sērkociņi, ziepes un naglas, kā arī pārtikas preces arī lopbarības un lauksaimniecības tehnika. Apgrozījuma nodokli arī pirms Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā maksāja pircējs jeb patērētājs un tas bija netiešais nodoklis, kas iekļāvās preču cenā.
…