1940. gadā 17. jūnijā Padomju Savienības Sarkanā armija okupēja Latvijas Republikas teritoriju1 . Šīs okupācijas rezultātā Latvijas zaudēja savu neatkarību un tika iekļauta PSRS sastāvā. Ir ļoti svarīgi izprast, kādā veidā tika īstenota šī okupācija, jo ar šo brīdi pilnībā mainījās Latvijas politiskā, ekonomiskā un sabiedriskā dzīve uz vairākiem desmitiem gadu.
PSRS valdība visiem spēkiem centās saskatīt negatīvu Latvijas attieksmi pret viņiem, lai varētu pilnīgi pamatoti uzbrukt Latvijas teritorijai. Tā „...naktī no 14. uz 15. jūniju, atsevišķas padomju karaspēka vienības pārgāja Latvijas robežu un uzbruka Latvijas robežsargu posteņiem..kad notikuma vietā ieradās papildspēki – robežsargi no citiem iecirkņiem, kā arī Abrenes aizsargu pulka vienības, iebrucēji ar gūstekņiem jau bija atgriezušies Padomju Savienībā”2 . Ja latviešu karavīri pārkāptu PSRS robežu, lai atbrīvotu gūstekņus, tad Padomju Savienība varētu izmantot šo iemeslu kā bruņotu agresiju pret viņiem un nekavējoties uzbruktu Latvijai. Taču šī provokācija tika izprasta un neapdomīgi soļi netika sperti.
Tāpēc jau „...1940. gada 16. jūnijā sekoja PSRS ultimāts Latvijai..Ultimātā PSRS apvainoja Latvijas valdību „savstarpējās palīdzības līguma” pārkāpumos”3 . PSRS valdība uzsvēra, ka Latvija ar citām Baltijas valstīm ir slēgusi militāru savienību, kas vērsta pret PSRS. Taču pilnīgi skaidrs, ka tas ir tikai izdomājums – „...starp Latviju un Igauniju noslēgtais militārās sadarbības līgums nedarbojās..Arī 1934. gadā izveidotā tā sauktā „Baltijas Antante” – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas savstarpējais līgums – attiecās galvenokārt uz saimniecisko darbību un ārpolitisko jautājumu saskaņošanu...”4 . Tāpēc skaidri var teikt, ka Padomju Savienībai tikai meklēja ieganstu, lai spētu īstenot ar Vāciju noslēgta 1939. gada 23. augusta līguma slepenprotokolu. Tādā veidā jau 1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāca PSRS karaspēks, kas arī okupēja Latvijas teritoriju.
Padomju Savienībai vajadzēja nostiprināt savu okupācijas varu, tāpēc „18. jūnijā Rīgā ieradās īpaša J.Staļina uzticības persona – PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis” 5.
. …
