Latviešu nācijas ceļš uz savu valstiskumu ir bijis grūts un ilgstošs. Pati ideja, ka latviešu apdzīvotās Krievijas Impērijas Liflandijas un Kurlandijas guberņas varētu pretendēt uz nacionālu autonomiju, pirmoreiz atskanēja 1905.gada revolūcijas laikā. Pirms tam bija ilgs tautas konsolidācijas process, bija dzimtbūšanas atcelšana, hernhūtieši, jaunstrāvnieki. Bija pirmie latviešu dziesmu svētki 1870.gadā, veidojās latviešu inteliģence. Pamazām latvieši no vācu muižnieku nospiestas zemnieku tautas pacēla galvas un sāka apzināties savu vērtību.
Protams, ideja par nacionālu, pilnīgi neatkarīgu valsti nedzima uzreiz. Vēl I Pasaules kara pašā „karstumā”, 1916.un 1917.gadā aktuāla bija doma par Latvijas autonomiju. „Brīva Latvija brīvā Krievijā”, tā tolaik rakstīja daudzas latviešu avīzes, palikdamas uzticīgas caram un Krievijas tronim līdz pēdējam. Vēstures materiāli liecina, ka arī vācu armijas okupācijas apstākļos proklamēto Latvijas valsti 1918.gada 18.novembrī daudzi neuztvēra nopietni. Daudziem reālāka šķita iespēja Latvijai būt par Vācijas satelītvalsti vai arī tikt iekļautai Padomju Krievijas sastāvā. Tikai pēc Stučkas režīma padzīšanas no Rīgas, uzvaras pār sākotnējo sabiedroto fon der Golcu kaujās pie Cēsīm un jo īpaši pēc Bermonta – Avalova karaspēka sagrāves pie Rīgas 1919.gada novembrī galīgi un neatgriezeniski tautas apziņā nostiprinās ideja par savu valstiskumu. Kāpēc gan latviešiem un citām šeit dzīvojošajām tautām būtu nepieciešama sava, neatkarīga valsts? Laikam visprecīzāko atbildi dod dziesmas vārdi „mēs gribam būt kungi savā dzimtajā zemē!” Ko tas nozīmē un kāpēc tas ir tik svarīgi, būs runa vēlāk, šajā rakstā. Fakts, ka maza tauta bija gatava cīnīties par savu valsti ar ieročiem rokās, vien ir ievērības vērts.
Savu pirmo valstiskumu Latvija zaudēja ne tik daudz dēļ nespējas orientēties starptautiskajā politiskajā situācijā, cik gan vispārējas demokrātijas krīzes dēļ gan Eiropā, gan arī Krievijā. 30.gadu otrajā pusē, laikā, kad kā sēnes pēc lietus rodas totalitāri un autoritāri režīmi, pret cilvēcību vērstas ideoloģijas un visdažādāko vadoņu kulti, ir grūti palikt neitrāliem, pat ja šī neitralitāte ir deklarēta politiski. Latviju, tāpat kā Krieviju un daudzas citas Eiropas valstis skāra vadonības kults. Tāda tolaik bija politiskā mode. Kad 1940.gada vasarā Latvija tika anektēta un inkorporēta PSRS sastāvā, tauta nepretojās. Diemžēl no tautas puses nebija aktīvas pretestības ne komunisma, ne nacisma ideoloģijām. Tomēr vēlākie „atkušņi” Padomju Savienībā Hruščova laikā, kā arī M. Gorbačova iesāktā „perestroika” un „demokratizācija” parādīja, ka neatkarīgas valsts ideja tautā vēl arvien ir dzīva. „Dziesmotā revolūcija” un sekojošā neatkarības atgūšana, liekas, atdeva mums valstiskumu neparasti ātri un viegli.…
