NATO ir militāri - politiska savienība, kas dibināta 1949. gada 4. aprīlī Vašingtonā, noslēdzot līgumu starp ASV, Lielbritāniju, Franciju, Itāliju, Kanādu, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Portugāli, Norvēģiju, Dāniju, Islandi. 1952.gadā NATO iestājas Grieķija un Turcija, 1955. gadā VFR, 1982.gadā Spānija (1986. gadā Spānijā notika referendums, kurā tauta nobalsoja pret NATO atomieroču izvietošanu un ievešanu Spānijā), 1999.gadā Polija, Čehija un (pēc referenduma, kurā piedalījās 49 % vēlētāju) arī Ungārija. NATO 2002. gadā uzaicināja septiņas valstis - Latviju, Lietuvu, Igauniju, Slovākiju, Slovēniju, Rumāniju un Bulgāriju - pievienoties aliansei.
NATO 50 gadu jubilejā veltītajā konferencē Vašingtonā tika pieņemta jaunā NATO doktrīna. Vecā NATO doktrīna balstījās uz 1949. gada Vašingtonas līguma 5. pantu: NATO dalībvalstu teritorijas aizsargāšana pret iespējamo Padomju Savienības uzbrukumu. Jaunā NATO doktrīna paredz iejaukšanos reģionālos konfliktos, masu iznīcināšanas ieroču un terorisma draudu novēršanu u.t.t.. Nekādi teritoriāli ierobežojumi NATO akcijām nav noteikti.
Līdz 1967. gadam NATO štāba mītne atradās Parīzē, bet pēc Francijas izstāšanās no NATO militārās organizācijas, kas notika 1966.gadā, NATO štāba mītne tika pārcelta uz Briseli. NATO vada Ziemeļatlantijas Padome (sanāk 2 reizes gadā ārlietu ministru līmenī) un Militārās plānošanas komiteja. Laikā starp Ziemeļatlantijas Padomes sēdēm darbojas dalībvalstu Pastāvīgā padome. Ikdienas darbu (izņemot militāros jautājumus) veic Sekretariāts ar ģenerālsekretāru priekšgalā.…