Latvijā politiskās partijas legāli varēja darboties no 1917. – 1934. gadam, kopā 16 gadus. Latvijā pirms tam nebija pastāvējusi demokrātiska iekārta, tādēļ partiju veidošanās, darbība un darbības izbeigšana norāda uz to, kā Latvijas iedzīvotāji spēja pielāgoties jaunajam demokrātiskajam režīmam. Liberālā Satversme un vēlēšanu likums kopā ar šķiriski, etniski un reliģiski sadalītu sabiedrību toties radīja lielu partiju daudzumu.
Šajā darbā centīšos apskatīt starpkaru perioda daudzās partijas un to iespējamo klasifikāciju pēc to politiskā spektra un virzieniem. Iedalījumu pēc politiskā spektra varētu būt vieglāk veikt, jo jau vairākās grāmatās un rakstos tā laika kreisās, labējās un centriskās partijas ir mēģināts izšķirt. Jāatzīst gan, ka autoru izvēlētās partijas ne vienmēr sakrīt, jo atšķīrušies pētījuma laiki, un, kā zināms, politiskās partijas starpkaru periodā bieži mainīja nosaukumu, sastāvu un koalīcijas. Pēc virzieniem grupēt partijas ir grūtāk, jo par šī laika partijām tomēr ir pieejams ierobežots materiālu daudzums. To darot gan jāņem vērā, ka partijas raksturo ideoloģiskie uzskati, mērķauditorija vēlēšanās, personīgie idejiskie mērķi un savtīgās intereses.
Ņemot vērā faktu, ka atjaunotā Latvijas Republika ir 1918. gadā izveidotās republikas turpinājums, interesenti ir uzzināt par partiju darbību tajā laikā, jo mūsdienu situācija jau plaši tiek apspriesta medijos. Neskatoties uz ilgo pārtraukumu starp parlamentārisma posmiem un autoritārisma un totalitārisma pieredzi starp tiem, nedrīkst neņemt vērā, ka tā laika politiķu pieredze lielākā vai mazākā mērā atspoguļojas arī mūsdienās.
Kā galveno uzdevumu šajā darbā uzskatu tieši politisko partiju klasifikāciju un darbības vispārinātu vērtējumu. Partiju mērķis ir iegūt varu, tādēļ tieši pie varas esot izpaužas to prasmes, īstie mērķi un koalīciju veidošanas iespējas. Šī iemesla dēļ apskatīšu arī to, cik veiksmīga ir bijusi politisko partiju darbība Saeimā. Sabiedrībā ir dzirdēts uzskats, ka lielais partiju skats un sadrumstalotība ir vieni no apvērsuma cēloņiem. Viens no maniem uzdevumiem ir noskaidrot, vai tā tas tiešām varētu būt bijis.
Latvijā termins “partija” kļuva pazīstams 19. gadsimta 60. gados. K. Valdemārs iesniegtā memorandā 1861. gadā minēja “nacionālo partiju”. 1883. gadā bija iecere izveidot Latviešu Tautas partiju, tika izstrādāti arī partijas mērķi.1 Neskatoties uz to, līdz gadsimtu mijai Latvijā neviena politiskā partija netika izveidota. Nedrīkst gan aizmirst, ka, ja arī kāda partija tiktu izveidota, tai būtu jādarbojas nelegāli.
Pirmās partijas Baltijas valstu teritorijā tiks nodibinātas jau 19. gadsimta beigās. Latvijā pirmā partija bija Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Partijām šajā laikā bija jādarbojas nelegāli, jo tikai ar 1905. gada 17. oktobra manifestu tik atļauta partiju darbība Krievijas impērijā. Nākošās partijas veidojās pēc 1917. gada Februāra revolūcijas. Tām, kas nodibinājās Baltijas valstīs, vēlāk bija liela loma valstiskās neatkarības sasniegšanā. Pēc suverenitātes iegūšanas 1918. gadā politiskās partijas aktīvi iesaistījās savas valsts politisko sistēmu veidošanā. Jāatzīmē, ka līdz 1920. gadam Baltijas valstīs politiskās partijas veidojās uz ārpusparlamenta bāzes.…
