Latvijas Republikas neatkarības pirmais periods ( 1918 -1940)

1919. gada jūlijā tika pieņemts Satversmes sapulces vēlēšanu likums. Balsstiesības tika piešķirtas visiem Latvijas iedzīvotājiem no 21 gadu vecuma. Vēlēšanas notika 1920. gada aprīlī. Bija paredzētas 152 vietas un piedalījās 24 partijas un organizācijas. Visvairāk vietu ieguva sociāldemokrāti – 58. Otrajā vietā Zemnieku Savienība – 26 vietas un Latgales Katoļu Zemnieku partija. 17 vietas – minoritāšu pārstāvjiem.
Galvenais Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt konstitūciju un agrāro reformu. 1920. gada 1. maijā sapulce sāka darbu Čakstes vadībā.
Lai risinātu agrāro jautājumu, izveidoja speciālu 40 vīru komisiju. Līdz Pirmajam Pasaules karam latviešu zemnieki bija izpirkuši no muižniekiem aptuveni 40 % zemes. Pārējā zeme piederēja muižniekiem un valstij. Latgalē ap 250 000 hektāru piederēja poļu muižniekiem.
Likums par agrāro reformu aptvēra veselu likumu bloku, kurus pieņēma no 1920. – 1924. gadam. Likuma pamatā bija valsts zemes fonda izveidošana, kurā iekļāva valsts, privātās un baznīcu muižu zemes, mežus, ūdeņus, klostera zemes. Izveidotajā fondā bija 3 396 000 hektāru zemes.
Muižniekiem, kuri nebija cīnījušies pret Latvijas neatkarību, atstāja ap 50 hektārus zemes – pārējo konfiscēja bez atlīdzības.
No šī fonda ap 52 % (meži, ezeri, lauksaimniecībā neizmantotās platības) palika valsts īpašumā. Pārējo pārdeva bezzemniekiem un sīkzemniekiem, līdz ar to radās jaunsaimniecības (22 hektāri). Par zemi bija jāmaksā 10 – 20 lati par hektāru. Brīvības cīņu dalībnieki maksāja pusi no summas, kara invalīdi saņēma zemi par brīvu. Valsts piešķīra kredītus celtniecības materiālu un inventāra iegādei. Reforma tika veikta ļoti pakāpeniski (līdz 1930. gada vidum). Tā lielā mērā pārvērta visu lauku dzīvi un sabiedrību. 1935. gadā bija 3 700 viensētas. …